Pār rozā namiņu pārlaižas rozā saulriets

Līdz ar jautrīšu pārīša laimīgu iesēdināšanu lidmašīnā (jā, to pašu, kuri pases atstāja LV) , Maijas pavadīšanu tālākajā Camino, varu teikt, ka viesu sezona noslēgusies.

Vēl tik namiņa krustmāmiņa sagaidāma, bet tas jau cits stāsts. Tur mēs rāpsimies pa kalnu grēdām, ložņāsim sazin kur, pētīsim jaunas takas, lai viesiem nākamajā sezonā varētu kādu odziņu piedāvāt.

Pārdomas par sezonu kaut kad vēlāk, lai emocijas nosēžas.

Varu tik pačukstēt, ka sezonas laikā nobraukti ap 20 000 km (divas auto apkopes), izsmieti milzu smieklu mākoņi, ko liegties, gadījās arī asaru upe.

Bet vakar… Vakar es pavadīju Maiju ceļā, pabijām saulrietu vērot uz klintsradzes, dziedājām spēka dziesmas, rāvām dančus pie Zāles dziesmām, runājām par dienišķo un mūžīgo līdz vēlai naktij, pareizāk sakot, līdz pirmajai rīta stundai. Baudījām brokastis, turpinot sarunas, izstaigājām Cudillero, našķojāmies ar gardumiem, ko piedāvā vietējā virtuve. Izbaudījām Klusuma pludmali, klausījāmies Viento del Norte – dziesmu, kas katram astūrietim liek straujāk pukstēt sirdij; jau šķiroties, braucot pēdējos kilometrus mūsu mazajā ceļojumā – ar gruzīti acī un pārdomām – “Liedagā”. Mums abām Liepāja zelta stīgām sirdīs ierakstīta, nu, ceru, ka Astūrija arī. Dzirdēju, kā Maija dungoja, mēģinot Astūrijas vārdu iepīt šajā dziesmā. Arī mana trakā nākotnes vīzija atrada atbalsi Maijas sirdī, un es no sirds vēlos to piedzīvot. Tas būtu kaut kas brīnišķīgs, tās būtu manas pēdas smiltīs.

Bailīgi, bet tikko nocietinātās sirds durvis atkal grib vērties, grib ticēt un uzticēties…

Kamēr rakstu šo, mana Svarīgā dāma ar vīru nolaidušies Rīgā, Maija, es domāju, sasniegusi nākamo pieturas punktu, namiņa krustmāte pako ceļasomu, kaķi pucē ūsas un pie debesīm iemirdzas zvaigznes…

 Jums arī pa katrai!

 Paldies, Maija!

 Lido, Tev pasaule plašāka vērsies…