Starp špricēm un dziesmām
Mūsmājās īsts jampadracis: Baltā lentīšu dāma staigā, virina durvis, viena pa sapņiem apciemo pārējās, izsakot visai izaicinošus piedāvājumus (piemēram: sākt stādīt pupiņas, iet pie mežacūkām, divu Dopelhercu tablešu vietā ieraut sešas u.t.t. Nepārprotiet, viņa pati guļ kā susuriņš, mēs to redzam sapņos. Vienlaicīgi.), namiņa jumts dreb no smiekliem un idejām.
Mēs rāpjamies kalnos, lecam pa viļņiem, dažas no sirds atraujas pie “pulpo”.
Apguvām “savilkt Džeksonu”, procesa laikā pierībinājām mazciemu ar smiekliem.
Kad jūti otru ar “es tevi redzu”, zini, ka atceļā no kalniem, kaut tuvojas pusnakts, jāmet līkums uz pludmali, jo “kamčatkai”, tā sauc aizmugurē sēdošos, gribas “dancāt” un sēdeklī kļuvis stipri par šauru. Spāņiem tika labs šovs, kad mana Silvī, dārdēdama no “Ballējam, neguļam”, piestāja krastmalā, atsprāga durvis, izleca piecas daiļavas un tuvāko pusstundu pavadīja līk-loč dančos ar izklupieniem un figūrām. Tad, atskanot “Meitene, zeltene”, visas tikpat fiksi salēca mašīnā, pamāja ar rociņu un prom bija. Šo mēs vēl vienā jaukā vietā atkārtojām, par pavadījumu ņemot okeāna viļņu un akmens dziesmu.
Laiks skrien nepiedodami ātri…
Visums ir gudrs, ja kaut ko ņem, noteikti dod vietā. Šogad nedaudz veselību paskrubināja, vietā deva dakterīšu komandu ar šļircēm un ampulām. Katru vakaru mans smaguma centrs saņem rozā kokteilīti B6/B12. Tie, kuri garšojuši šo, līdzcietīgi noelšas, tie, kuri nav baudījuši – lai vēl ilgi nevajag!
Bet Dinai ir burvju rokas un eņģeļa pacietība, tik lēnām un uzmanīgi to dara, ka jābļauj nav. 🙂
Mums vēl divi vakari…
