"Es varu staigāt!"

Pēc vakardienas lietiem, aukstuma un vispār - pē, šodiena ir īsta debesmanna. Ir skaidrs, ka biezajos apavos kājas neieaut, nācās iegādāties sandales, zole gan paplāna, pēdas jutīs katru akmentiņu, bet pirksti būs brīvībā un lielais caurums uz papēža arī.

05.10.2021. Rīt!

Nu, ko, rīt lielā diena.

Pēdējā pusotra mēneša notikumi ir kā odziņas uz šokolādes kūkas, tā šokolādes kūka - mana nervu sistēma, tās odziņas - attiecīgo notikumu sekas.

Ilgi nav bijuši ieraksti. Notikumu, piedzīvojumu netrūka, bet spēka un vēlmju resursu tos aprakstīt gan nē. Vislabāk būtu gribējies ielīst kādā alā, nevienu neredzēt, nedzirdēt, neatbildēt uz jautājumiem “nu, kā ar māju?”, nedzirdēt komentārus, ka “ja tas ir tavs, tad jābūt visam viegli” un līdzīgus. Ziniet, man ir pretjautājums - pirms ko tādu man rakstāt, ko paši esat jaunu uzsākuši, izdarījuši laikā, kad visa pasaule prātā sajukusi?

Nav nosaukuma pārdomām. Smeldzīgi. Vakar vakarā (tas man tāds pusstundas rituāls pirms aizmigšanas) pabeidzu skatīties Yellowstone 5. sezonu. Tik smaga pēcgarša. Filma laba, aktieri labi, daba fantastiska, bet tik skarbi. Pat ne tas, ka 7 paaudzēs kopto, loloto, ar asinīm aizsargāto rančo – savu dzīvesveidu, lai saglābtu dabu – bija jāatdod indiāņu kopienai. Smagi bija skatīties, kā šīs kopienas ļaudis uzvedās – demolēt, lauzt, plēst. Neko nelikt vietā, tikai postīt. Tik ļoti sasaucas ar šodienu, kur lauksaimniekiem, mazajiem ražotājiem, ar zobiem un nagiem jāplēšas par iespēju dzīvot tur, kur dzīvojuši viņu senči, darīt to, pēc kā sirds tiecas.

Ilgi domāju – publicēt šo stāstu vai nē. Pirms dažām dienām ieliku ierakstu Fb par namiņu, vietu, kur atpūsties, smelties spēku, doties dabā, un kāda paziņa uzrakstīja: “Tagad tevi redz tik daudzi, tu vairs nedrīksti rakstīt par grūtībām. Cilvēkiem savu problēmu pietiek, ja gribi, lai pie tevis brauc, jārāda vieglums.” Vēl kāda paziņa kādā no sarunām izmeta, ka nevienam nav jāpiepilda otra sapņi. Viņām ir taisnība. Katrs mēs esam atbildīgi par savu dzīvi, izvēlēm un izvēļu sekām, un taisnība ir arī tā, ka cilvēki meklē viegluma “tableti”, etalonu. Neslēpšu, man ļoti gribētos būt šim viegluma etalonam, ar savu piemēru parādīt, ka neviens sapnis nav par lielu, neviens mērķis, ja patiesi tavs, nav nesasniedzams, bet Visumam ir laba humora izjūta, un es jums pirms septiņiem gadiem apsolīju realitāti, bez izskaistinājuma. Kamēr pārdomāju, publicēt vai nē, sākās notikumi, kuru izpratnei nepieciešams šis ieraksts.