Piektās dienas dzīpariņi
Kaut vakarā nekas par to neliecināja, naktī sākās vētra, vējš gaudoja, rībināja durvis un logus. “Nu tā,” es nodomāju, “un ko man ar Dip-Dip komandu darīt?”
Kas ir Dip-Dip? Redz, es cilvēkus pēc aktivitātēm dalu “plokš” un “dip- dip”. Pati esmu tipiskais “plokš”, kurš var apsēsties uz akmens, uzkalniņa, smiltiņās un uz pāris stundām iegrimt apcerīgās domās. “Dip-dip” ir tie, kuri vēl nav uzkāpuši vienā kalnā, jau taujā pēc nākamā, tie ir tie, kuriem kājiņas danco pēc vēl un vēl.
Šoreiz man ir Dip-dip kompānija, un vēl ar lielo burtu. Mieriņā tikai tad, kad murrā pie gardas maltītes, da i tad gatavas maltīti iemainīt pret vēl vienu kalnu, taku, alu. Standarta jautājumi:
– Mēs tur kāpsim?
– Mēs tur iesim?
– Šodien?
– Tagad?
Par laimi, ap septiņiem laiks uzlabojas, bet ne tik daudz, lai brauktu kalnos. Dodamies uz Ūdens taku. Kaut kas šajā takā ir, pat nevaru pateikt, kas piesaista, vai upes burbuļošana, lapu koku smarža, vai varenie, zibens spērienus pārlaidušie, vietām izdegušie koku stumbri. Daži tā arī stāv – melni, izdeguši, zaļums un dzīvība tik kā kāda aptinusies efeja. Daži, kaut daudz vairāk izdeguši, sasvērušies uz viena sāna, atraduši sevī spēku un vēlmi dzīt jaunus, zaļus zarus. Jā, kaut ko no sava ierastā, savas varenības zaudējuši, bet, iekšējā spēka dzīti, dzīvo. Man gribas tiem pieskarties, varbūt tāpēc, ka sajūtu radniecību.
Uzliku Dip-dip komandu uz takas un pati aizeju izpētīt mazo paralēlo taku. Tā ir šaura, ēnaina, vietvietām akmeņu krāvumi. Pie kājām plaukšķēdami krīt valrieksti, lazdu rieksti, ēdamie kastaņi. Arī mums ir rudens. Es klusi ceru, ka meža māte būs vēlīga un dāvās kādu baraviku, bet sveicienus no koku paēnas māj tik bērzlapes un galviņas paloka skaistās mušmires. Pie kāda sūnām apauguša akmens ieraugu mazmazītiņas gaileņu galvas.
“Nebūs tev, Ivet, bekas, nebūs. Un tās tur, ko tu domās iecerēji, arī nebūs.”
Bet gluži bešā nepalieku – uz liela, sūnām apauguša akmens, gluži kā speciāli akurāti nolikti, mani sagaida trīs rieksti, nu gluži kā Pelnrušķītei.
Laiks paskrien nemanāmi. Vēl, ejot pa taku, atnāk ziņa, ka otrdien nakšņot vēlas piligrime no Latvijas, kura pie rokas šveicieti nogrābusi. Būšot divas. Skaisti, kur ir, tur rodas! Būs jāiespringst uz menedžmentu, ēst sagatavot, gultas uzklāt.
Tā kā līdz saulrietam vēl laiks, ievedu dāmas lielveikalā un ierādu spāņu viltības. Cik labi, ka man ir liela mašīna: “Man neko nevajag, tik saldumiņu un pudeli vīna!” pārvēršas par kārtīgi piekrautām iepirkumu somām.
Saulriets Espiritu Santu kalnā, un mana nenogurdināmā Dip-dip komanda vēl paspēj noskriet 470 pakāpienus līdz molam, izstaigāt to un uzkāpt atpakaļ. Jau tuvojoties pusnaktij, apguva sidra liešanas māku.
Mums jautri, un jums?
