Namiņa rīta stāsti – 28

Tūrisma sezona rit pilnā sparā. Ja vēlies tikt uz kalnu takām, kādu īpašo pludmali, jāceļas laicīgi, ļoti laicīgi. Astūrija ir liela un tomēr maza. Ja vieta 10 mašīnām, tad vienpadsmito nekādi neiespiest.

Sākoties sezonai, līdzīgi kā Latvijā, sākas dažnedažādi pilsētu, ciemu, pat kvartāla svētki, savu kulmināciju sasniedzot augustā. Astūrieši ir lieli izdomātāji: ta viņiem sardīņu, ta austeru, ta jūras ķemmīšu, ta sarkano ogu svētki. Drīz sāksies vīna, sidra un visa kopā svētki.

Nedēļas nogalē savus ciemata svētkus svinēja skaistais Sv. Martina ciemats te pat – no kalna lejā, gar okeānu, kalnā augšā.

Izsludināts tika kā viduslaiku tirdziņš.

Domāts, darīts, braucam apsekot. Jau iepriekš brīdināju nelolot ilūzijas un necerēt sagaidīt kā Latvijā. Tā arī ir. Pulkstenis iet vienpadsmito stundu, nedaudzie tirgotāji tik slien savas teltis. Gaidot iespēju aplūkot, dodamies izpētīt apkārtni. Ciemats neliels, atšķirībā no mana mazciema te pārsvarā visi dzīvo visu gadu, nodarbojas ar lauksaimniecību un tūrismu. Mazā ciematā 4 krodziņi, kas uzņēmuši zemo startu svētku viesu apkalpošanai. Ziniet, un visiem apmeklētājiem vietas nepietiek, jāstāv rindā. Tā te ir it visur – galdiņi jārezervē laicīgi, citādi stāvi rindā un ceri, ka pirms četriem paspēsi veikt pasūtījumu.

“Jā,” skumji novelk mana viešņa, “Rīgā par ko tādu var tikai sapņot…”

Mēs pusdienojām lielciemā, iemēģinājām jaunu ēšanas vietu, lai zinu, ko viesiem pastāstīt.

Bet par to tirdziņu . Patīkamais, ka nebija lupatnieku, tiešām, visi, kas tirgojās, bija zemnieki vai amatnieki, bija daži tamborējumi, rotu meistari, puķupodu apgleznotāji, maizes cepējs, no vienas saimniecības siers (un nekādas aukstumvitrīnas, tas mani šokē), bija medus un mellenes no vietējās audzētājas. Melleņu pārdevēju ievēroju vēl tad, kad viņa telti cēla – tāda skaista, slaida, gaišos svārkos ar koši izšūtu vesti un klusajā laimē, kas tik ļoti raksturīga šejieniešiem, mirdzošām acīm. Viņa runāja angliski, kas deva iespēju izvērstākai sarunai. Norunājām sazināties.

Vēl mūsu somās ieceļoja vilnā ietīts ziepju gabaliņš, protams, mellenes, pāris mandeļu un bezē cepumi un gards jaunpiena sacepums, kas garšo kā mūsu biezpiena sacepums, tik mannas vietā kukurūzas milti. Salds, lipīgs, bet garšīgs.

Ai, tirdziņi… nu nav miera, nav.

Ah, un vakars miglas apvītajā tālajā ciemā.