Dzīve mazciemā – 121

Namiņa rīta stāsti – 28

Tūrisma sezona rit pilnā sparā. Ja vēlies tikt uz kalnu takām, kādu īpašo pludmali, jāceļas laicīgi, ļoti laicīgi. Astūrija ir liela un tomēr maza. Ja vieta 10 mašīnām, tad vienpadsmito nekādi neiespiest.

Sākoties sezonai, līdzīgi kā Latvijā, sākas dažnedažādi pilsētu, ciemu, pat kvartāla svētki, savu kulmināciju sasniedzot augustā. Astūrieši ir lieli izdomātāji: ta viņiem sardīņu, ta austeru, ta jūras ķemmīšu, ta sarkano ogu svētki. Drīz sāksies vīna, sidra un visa kopā svētki.

Nedēļas nogalē savus ciemata svētkus svinēja skaistais Sv. Martina ciemats te pat – no kalna lejā, gar okeānu, kalnā augšā.

Izsludināts tika kā viduslaiku tirdziņš.

Domāts, darīts, braucam apsekot. Jau iepriekš brīdināju nelolot ilūzijas un necerēt sagaidīt kā Latvijā. Tā arī ir. Pulkstenis iet vienpadsmito stundu, nedaudzie tirgotāji tik slien savas teltis. Gaidot iespēju aplūkot, dodamies izpētīt apkārtni. Ciemats neliels, atšķirībā no mana mazciema te pārsvarā visi dzīvo visu gadu, nodarbojas ar lauksaimniecību un tūrismu. Mazā ciematā 4 krodziņi, kas uzņēmuši zemo startu svētku viesu apkalpošanai. Ziniet, un visiem apmeklētājiem vietas nepietiek, jāstāv rindā. Tā te ir it visur – galdiņi jārezervē laicīgi, citādi stāvi rindā un ceri, ka pirms četriem paspēsi veikt pasūtījumu.

“Jā,” skumji novelk mana viešņa, “Rīgā par ko tādu var tikai sapņot…”

Mēs pusdienojām lielciemā, iemēģinājām jaunu ēšanas vietu, lai zinu, ko viesiem pastāstīt.

Bet par to tirdziņu . Patīkamais, ka nebija lupatnieku, tiešām, visi, kas tirgojās, bija zemnieki vai amatnieki, bija daži tamborējumi, rotu meistari, puķupodu apgleznotāji, maizes cepējs, no vienas saimniecības siers (un nekādas aukstumvitrīnas, tas mani šokē), bija medus un mellenes no vietējās audzētājas. Melleņu pārdevēju ievēroju vēl tad, kad viņa telti cēla – tāda skaista, slaida, gaišos svārkos ar koši izšūtu vesti un klusajā laimē, kas tik ļoti raksturīga šejieniešiem, mirdzošām acīm. Viņa runāja angliski, kas deva iespēju izvērstākai sarunai. Norunājām sazināties.

Vēl mūsu somās ieceļoja vilnā ietīts ziepju gabaliņš, protams, mellenes, pāris mandeļu un bezē cepumi un gards jaunpiena sacepums, kas garšo kā mūsu biezpiena sacepums, tik mannas vietā kukurūzas milti. Salds, lipīgs, bet garšīgs.

Ai, tirdziņi… nu nav miera, nav.

Ah, un vakars miglas apvītajā tālajā ciemā.

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 83
12.02.2023. Atdodiet saulīti

Drīz būs trīs pilni gadi, kopš dzīvoju mazciemā, savā zemeņu sapņa krāsas namiņā. Trešā ziema. Brr. Šogad ir īstā Astūrijas ziema – ir vētras, ir lietus periodi, ir saulainas dienas, un jau piekto nedēļu naktīs termometra stabiņš nepaceļas virs nulle grādiem, vairāk atrodas zem. Brīžiem ir tik auksti, ka šķiet, acu āboli sasals, tad atļaujos pačīkstēt draudzenēm, ka tad, kad sasalšu, lai brauc ar lodlampām atsildīt. Naktis, ooo, tas ir īsts izaicinājums, īpaši pārģērbšanās nakts biezajā tērpā...

Dzīve mazciemā -129
11.10.2023. Asaras un labs iznākums

Pārlekšu pirmo dienu notikumiem, jo labākā stresa izvadīšana ir tā norunāšana vai manā gadījumā norakstīšana. Šodien devāmies uz Somiedo dabas parku. Jau esmu rakstījusi, ka šīs puses kalnu enerģija ir kā medusmaize aukstā dienā - tā ir silta, garšīga, sildoša un uzmundrinoša. Tā kā Katīi ir īsts profs taku pētīšanā, gadžetu lietošanā, esam nolēmušas, ka viņa noies visu taku, bet es viņu sagaidīšu kalna otrā pusē. Pilnībā šo taku veica tikai mana spoguļgrupiņa, kura veiksmīgi nomaldījās, liekot nosirmot pat manām kāju pēdām.

Dzīve mazciemā – 51

06.11.2021. Īsie stāsti jeb “45 soļi līdz....”

Pirmais solis - labāk zīle rokā nekā mednis kokā

Dalība kulinārijas klasē uzlādēja mani ar kārtīgu smieklu, jautrības enerģiju, braucot mājās, apsolīju, ka beidzot sākšu realizēt šo ideju. Mans atskaites punkts ir Saulgrieži - klusais, maigais piedzīvošanas laiks. Tā ir sanācis, ka visi darāmie darbi vienlaikus nonākuši finiša taisnē. Tagad man vajadzēs ļoti daudz miera, spēka un loģiskuma, lai to visu realizētu.
Dzīve mazciemā – 166
05.10.2025. .....

Nav nosaukuma pārdomām. Smeldzīgi. Vakar vakarā (tas man tāds pusstundas rituāls pirms aizmigšanas) pabeidzu skatīties Yellowstone 5. sezonu. Tik smaga pēcgarša. Filma laba, aktieri labi, daba fantastiska, bet tik skarbi. Pat ne tas, ka 7 paaudzēs kopto, loloto, ar asinīm aizsargāto rančo – savu dzīvesveidu, lai saglābtu dabu – bija jāatdod indiāņu kopienai. Smagi bija skatīties, kā šīs kopienas ļaudis uzvedās – demolēt, lauzt, plēst. Neko nelikt vietā, tikai postīt. Tik ļoti sasaucas ar šodienu, kur lauksaimniekiem, mazajiem ražotājiem, ar zobiem un nagiem jāplēšas par iespēju dzīvot tur, kur dzīvojuši viņu senči, darīt to, pēc kā sirds tiecas.