Namiņa rīta stāsti – 23
Kā rīts, tā jaunas krāsas, jaunas cakas.
Šogad maniem viesiem nāksies raudzīties uz to, kas ir, ne pētīt to, kā pietrūkst.
Pēdējo pusotru nedēļu dārzā strādāt var tikai no rīta vai īsi pirms saules rieta. Pārējā laikā maksimums ar ūdens šļūteni kaut ko laistīt, arī sevi.
Tās retās piles, kas naktī nopil, iztvaiko, līdz zemei nenonākušas. Dažas dobes baidos ravēt, labāk, lai nezāles zemi sedz, tik apgriežu.
Toties kādas domas galvā kārtojas… Pamazām rakstu rudens lekcijas.
Šodien Stihiju grupas bikuci dabūs.
Ir labi.
Dzeru rīta tēju un dungoju lietus dziesmiņu.
Jūs prasāt, kas ar spiedienu. Nemainīgi, reta diena, kad augšējais zem 150, priecājos, ka apakšējais neiet 90 pāri. Mācos kustēties lēnām un beigt stresot, “ko par mani padomās”.
Liels dārza spams! Ak, un pa retam kāda bite parādās.
