Dzīve mazciemā – 110

Namiņa rīta stāsti – 21

Agrs, brīdis starp tumsu un gaismu. Līdz ar pirmo saules staru Nansija izstaipa ķepas, nožāvājas un izteiksmīgi paskatās acīs. Man jāsaprot, ka viņas domas pievērstas sulīgajam gaļas gabaliņam, kas atlikts brokastīm. Nē, ne man, tas kaķu dāmām. Starp citu, jābrauc uz veikalu, šonedēļ akcija – par vienu kg gulašgabaliņu gaļas dāvanā tiek pudele sarkanvīna.

Mans mazciems vēl guļ, mājām slēģi ciet, bet jau drīz zaļajā un baltajā mājā sāksies rosība – mātes medīs bērnus, lai vestu uz skolu. Vēl pēdējās skolas dienas.

Šis mazais klusuma brīdis ir tikai mans. Tā ir mana rīta saruna ar dabu, putniem, dārzu, tā ir mana pateicība Visumam par doto jauno dienu.

Dārzs saziedējis, nu jau katru dienu kāda no skaistulēm ver savas acis, lai priecētu pasauli.

Vakar aiznesu vienu skaistuli gandrīz manā augumā kaimiņiem, lai priecē arī viņu māju.

Gar sētu aiziet piligrimi, kāds jauns kungs enerģiski stāsta svaigi nogūstītai piligrimei par to, cik izdedzis darbā, kā satraucies pie katra telefona zvana. Pasmaidu, viņa stils liek domāt, ka šis ir brīnišķīgs veids, kā iepazīties.

Un Ceļš tāds ir, tu vari satikt visus un nevienu!

Diena ir sākusies!

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 82
23.12.2022. Svētki sirdī

Cik patīkami pamosties ar padarīta darba sajūtu. Labprāt ilgāk pabaudītu spilvena un segas tuvību, bet Nansijai ir viedoklis - nelīst, aiz loga dzied putni. Viens diktam sulīgi apetelīgs strazds lēkā pa hortenziju krūma augšējiem zariem, un mincei medību priekšnojautās, sajūsmā dreb ūsas – mosties, mosties, laid mani ārā, dāma vairs nav nomierināma. Šodien lielciema diena, jātiek uz tālo lielciema daļu, kur poliklīnika, pasts, bibliotēka.

Hospitalero – Part 12. Home
The Spanish saga has come to an end, I’m back in Riga. The first morning home, Bohema is purring at my ear, twitchy Lakshmi is at my feet. Opening my eyes I try to figure out whether this all is true or was it just a dream. Thank God for the facebook entries.
Dzīve mazciemā – 157
26.03.2025. Laimes cepumiņš

Ir notikumi ,kuru jēgu ieraugām tikai pēc laika. ....viņas acu skats, maigais pieskāriens manai mugurai izsauca asaru strautu no manām acīm. "Tev sāp?” viņa - smalka, maza auguma kundze ar skaistiem, bieziem, lokainiem matiem, kuros laiks ievijis baltas takas, jautāja. Papurinu galvu, nesāp, tikai kaut kas dvēselei pieskārās.

Dzīve mazciemā – 34

20.03.2021. Vienkārša sestdiena

Ir dienas, kad smaids tā neraisās, kā gribētos. Nē, par pašu dienu liels prieks un gandarījums, bet nepadarītie darbi spiež pie zemes. Izrādās, es tik daudz ko neprotu, kam paprasīt nav, bet jāizdara ir. Var jau krist gar zemi, brēkt, bet lietas no tā netiks padarītas.