Dzīve mazciemā – 104

Namiņa rīta stāsti – 17

Kura ir laimīga? Pareizi, es!

Ziniet, dzīves līkloči var ievest tādā dziļā un smaržīgā vietā, kur i gaismiņu neredzi. Var būt dienas, kad smags ķieģelis pie deguna piesiets. Ir jau visādi, vairāk gan to brīžu, kad sirds kā taurenītis lido, pogo kā lakstīgala, zied kā labi kopta roze.

Un tomēr, kad ir tie “phe” brīži, Visums paver debesjuma durteles un saka:

“Nu, Ivet, redzu, esi daudz darījusi, esi augusi, saņem dāvanu! Un otru bonusā.”

Ilgi gaidītā siltumnīca ir klāt, tagad jāsūta Visumam jauna ziņa, lai sūta palīgu salikt. Pamatiem bedri izrakšu, akmeņus ar varu salikt, pat cementu ielietu, bet tā salikšana.

Un tad vēl Guntiņas gādātā kārumu paciņa ar klāt. Skatos uz “Kāruma” sieriņiem un siekala tek, žēl pat ēst (rītu nesagaidīs :D), un Jāņi ar tiks, vēlākais rīt, nosvinēti.

Paldies, manas čaukstenes, bez jums cikādes dziesmas tā neskanētu.

Un… man būs rabarberu rausis! Esmu atvērta gardām receptēm.

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 29

07.01.2021. Dot un ņemt.

Zvaigznes diena atnāca ar ļoti vērtīgu dāvanu - pirmo dienu bez lietus, krusas, vēja. Saulīte spoža, spoža pie dzidri zilajām debesīm. Izstāstīt nevar, kas tā par baudu pēc triju nedēļu salšanas, kad negaisu, vētras pēc apkuri varēju vien 9 dienas izmantot, sasilt saules staros. Pusdienas laikā temperatūras stabiņš pakāpās līdz +18 grādiem, neticami, ka naktī bija nulle. Mīļkaimiņš nošūpo galvu - tik traku ziemu viņš neatceroties, mums te pat viegls sniedziņš bija.
Dzīve mazciemā – 14

07.08.2020. Pārdomas kazenēs.

Sēžot uz terases, ieraudzīju krītošu zvaigzni, spožais zibsnis pret tumši violetajām debesīm atgrieza realitātē - ir augusts. Dīvaini, šis ir pirmais gads, kad siltie augusta vakari, krītošās zvaigznes neuzdzen saldsērīgo skumju noti “man atkal jāaizmieg”. Šogad tauriņi danco manā iekšienē, cenšos tos kušināt: “Pag, pag, lēnāk, nav īsti iemeslu”, bet tie neklausa, tie dejo. Atliek atmest ar roku, lai jau... Tikai... Šodien galīgi neredzu iemeslu jautrajam dancim.
Dzīve mazciemā – 81
11.12.2022. Līdzības

Jau vairākas dienas pirmais, ko redzu, atverot sejas grāmatu – “tu sen neesi rakstījusi”. Tā laikam ir, un ne tāpēc, ka notikumu, piedzīvojumu nebūtu. Ir gan tādi, kur smieklu dzirkstis pa gaisu iet, gan tādi, kas kairina acis kā sīpolus griežot, gan tādi, kas neizpratnē, par ko rīkstes šausta, liek ierauties dziļi stūrī.

Dzīve mazciemā – 46

20.08.2021. Pasaka - realitāte, realitāte - pasaka

“Vai tu esi dusmīgs?” - tā stāvēja rakstīts uz sienas kādā pasakā, ko bērnībā lasīju. Tas, kurš dusmojās, zaudēja visu savu mantu, un trollis izgrieza trīs sloksnes ādas no muguras. Brīžiem šķiet, ka es esmu nokļuvusi tādā stāstā, kur Radītājs, Pārbaudītājs, Lielais iesmējējs ik pa brīdim uzprasa: “Iveta, tu esi dusmīga?”