Namiņa rīta stāsti – 17
Kura ir laimīga? Pareizi, es!
Ziniet, dzīves līkloči var ievest tādā dziļā un smaržīgā vietā, kur i gaismiņu neredzi. Var būt dienas, kad smags ķieģelis pie deguna piesiets. Ir jau visādi, vairāk gan to brīžu, kad sirds kā taurenītis lido, pogo kā lakstīgala, zied kā labi kopta roze.
Un tomēr, kad ir tie “phe” brīži, Visums paver debesjuma durteles un saka:
“Nu, Ivet, redzu, esi daudz darījusi, esi augusi, saņem dāvanu! Un otru bonusā.”
Ilgi gaidītā siltumnīca ir klāt, tagad jāsūta Visumam jauna ziņa, lai sūta palīgu salikt. Pamatiem bedri izrakšu, akmeņus ar varu salikt, pat cementu ielietu, bet tā salikšana.
Un tad vēl Guntiņas gādātā kārumu paciņa ar klāt. Skatos uz “Kāruma” sieriņiem un siekala tek, žēl pat ēst (rītu nesagaidīs :D), un Jāņi ar tiks, vēlākais rīt, nosvinēti.
Paldies, manas čaukstenes, bez jums cikādes dziesmas tā neskanētu.
Un… man būs rabarberu rausis! Esmu atvērta gardām receptēm.
