Namiņa rīta stāsti – 14

Jau pāris mēnešus namiņa miers ir manāmi traucēts.

Tālie kaimiņi ieviesuši jaunu kaķi, tāds balts ar melniem pleķiem, uz ģīmja ar. Nu Hitlers, kas Hitlers. Un uzvedība līdzīga.

Kādā dienā abas manas dāmas, skaļi raudādamas, ieskrēja virtuvē un metās kaut ko stāstīt. Netipiska uzvedība. Samīļoju abas un vedināju rādīt, kas tad noticis.

Izgāju pa dārza terases durvīm, bet kaķes abas sēž virtuvē un ārā nenāk. Gāju atpakaļ, labināju, paijāju, līdz Lakšmi nervozi izskrēja man līdzi, glaudās gar kājām, skaļi murrāja – kad viņa satraucas, tā murrāšana paliek ļoti skaļa un stipri atšķiras no labsajūtas murras.

Tad viņu ieraudzīju – sēdēja uz galda pie āra kamīna un pat netaisījās mukt. Tur pat pie galda  ieraudzīju Nansijas kažoka krikumus. Nejauceklis bija papluinījis manu mīluli.

Vēl pāris reizes nācās skriet glābt meitenes, reiz redzēju, kā Hitlers uzbrūk miermīlīgajai Nansijai un mazā Lakšmi ar kobras cienīgu lēcienu metās šim krāgā. Bet runcis jauns, liels, spēcīgs.

Es esmu dzīvniekmīlis, bet todien pagale lidoja runča virzienā.

Sapratis, ka kaķēm ir traka aizstāve, viņš pilnībā pārmetās uz Bosika terorizēšanu, arī tur gāju palīgā. Gadījās i naktī, iekš vien negližē, skriet pa trepēm lejā un vicināt slotas kātu.

Bosiks jau gados, vecs un slims, daudz laika pavada pie manām ārdurvīm, kur zem jumta iekārtota guļvieta un nolikts ēdamtrauks. Rokā nedodas, bet, kad puncis prasa savu tiesu, prot ar ķepu pasist pa durvīm, paņaudēt. Nekad to nedara dārza pusē, tur zina, ka dārzs ir manu dāmu teritorija.

Hitlers nopietni apsver domu piebeigt Bosiku, pat visai viltīgais Betmens – Sludinātājs griež viņam ceļu. Kamēr esmu mājās, Bosiks drošībā, tikko izbraucu, tā mani sagaida asiņains, sakosts kaķis. Šodien atbraucu un šausmās sastingu – asiņu peļķe pie durvīm, kaķis sakosts. Rokās nedodas, būrī iemānīt arī nevaru, tik vien kā ēdienā iejaucu pretiekaisuma zāles.

Kamēr Bosiks ēda, brīdi pa brīdim, palūkojoties uz mani ar savu pārpasaulīgo skatienu, es aizdomājos, cik bieži mēs, cilvēki, viens otram tādas brūces plēšam. Ne vienmēr ar rokām vai zobiem, pietiek ar vārdu, attieksmi, ar nosodījumiem. Un tad man gribas jautāt:

“Kas tev, cilvēk, kait? Kas tev trūkst, kam tik alkatīgi vajag grābt un raust?”

Tādas tās pārdomas. Apsteidzot komentētājus – šiem kaķiem ir formālie saimnieki, viņu uzskats, ka tas ir NORMĀLI, ka tā ir dabīgā atlase. Es iejaukties nevaru. Reiz jau dabūju aizrādījumu, ka nevajag barot, uz ko atbildēju, ka nebaroju, ka manu kaķu barība (un taisnība vien ir – Bosiks ēd Nansijas barību, ko dāma izbrāķēja).

Te ir citi uzskati, citi likumi, esmu viņu valstī, viņu ciemā, un atliek tos respektēt, kaut ir visai skaidrs viedoklis.