Namiņa rīta stāsti – 11

Ilgi gaidīta, beidzot ir klāt.

Z/S “Zutiņu” pupu kolekcija nonākusi līdz mūsmājām. Astūrija pati slavena ar savām pupiņām, bet šīs ir kas īpašs. Zināju, ka būs, un tomēr ik reizi, saņemot kādu vēstuli, paciņu no savām “čaukstenēm”, klāt pielikts kas negaidīts, silts un mīļš.

Lielā degšana mazinājusies, ir vēl uguns perēkļi, bet lielumu izdevies apdzēst. Viennozīmīgi ļoti operatīvi rīcība. Arī no blakus provincēm ugunsdzēsēji steidza palīgā. Bez liekām sēdēm, saskaņošanām. Vajag – sēžamies mašīnās un braucam.

Tas lieliski parāda to, ka tikai tas, kas pats bijis lielā nelaimē, tā pa īstam saprot otru, nelaimē nonākušo.

Labi, ka tā. Viena nakts bija ļoti neomulīga, kad dega visapkārt, kodīgie dūmi salīda mājā pa visām spraugām, kaķi šķaudīja, man iekaisa acis, pelni noklāja mašīnu, logu stiklus.

Nu viss ir prom.

Gatavojos trakai nedēļai – 6 Zoomi un piektdien pirmie šī gada viesi. Man pavisam, pavisam nepazīstami, trijām pat vārdus nezinu. Būs jauki un interesanti, gandrīz varētu rīkot aptauju – uz Bulnesu sūtīt?

Dārzs dzīvo savu dzīvi, nepatīk jau tie trakie vēji un krasās temperatūras pārmaiņas, bet kaut kā pielāgojas. Vakar sastādīju 16 peonijas – izņēmu no ziemošanas podiem.

Kaimiņš iet garām, ieraudzījis, kā aizroku lielo paaugstināto dobi, prasa – kam tik liela, vai kapu Pū rokot. Atbildu, pareizāk sakot, gribēju atkal skaidrot, ka zeme ielabota, ka sasēdīsies vismaz par 5-7 cm, ka daudz mēslu salikts, bet sapinos meistarībā un pateicu, ka liels mēsls norakts. Kaimiņš pašūpo galvu un atbild, ka Pū jau arī esot liels mēsls. Par to, kā skaidroju, kas ir hidrogēls, paklusēšu, tur tā tēlaini vajag aprakstīt, lai īsto sajūtu nodotu.

Bet nu viss, jāiet pupiņas iestādīt, kaut kas ceļos uz kalnu ciematu, kur vēl viena traka latviete apmetusies uz dzīvi – braukāja, braukāja pie manis un dabraukājās.

Gunitai palaimējies ar ciemata iedzīvotāju atraktivitāti, tie gatavi iesaistīties it visā jaunajā, pašlaik apgūst komposta veidošanu, atbalsta sienas u.c. gudrības. Nebrīnīšos, ka drīz sāks pilnām mutēm ēst skābus sautētus kāpostus. Manējie tik stāv pie sētas un čakli aprunā (labā nozīmē) mani, un priecājas par dārzu, mīļkaimiņiene, ja ir tuvumā, uzmetas par gidu, stāsta un rāda, ka pagājšgad bija šittttāaadi puķuzirņi, un tāaaads lilijas. Nu unikāla mujere tā Iveta ir, unikāla.

Prieks, ka namiņa zemē izauklētie puķu stādi dodas iepriecināt citu māju dārzus. Tā tas skaistums to pasauli izglābs.

“Esam tepat un apkārt. Ne vienmēr redzamas, bet zinām, ka ir!”
/Čaukstene/