Dzīve masciemā – 94

Namiņa rīta stāsti – 10

Vētra, dūmi, daudz, daudz ugunsgrēku.

Mazā, mīļā Astūrija liesmās. Naktī dega lielais kalns Naranco pie pašas Oviedo.

Vakar pēcpusdienā līdz mums nonāca lielās vēja brāzmas, ārā ap 25 grādiem, ne pilītes lietus.

Vadot Zoom nodarbību, nācās uz mirkli atstāt grupu un skriet ārā skatīties, kas notiek, deguma smaka bija tik spēcīga, ka šķita, ka uguns te pat jau Santa Ana kalnā. Par laimi, nē, tik milzu dūmu mutuļi, vēja nestie, ietina visu ciematu biezā, necaurredzamā, smirdīgā masā.

Pirms došanās gulēt sapakoju mašīnu – kaķiem ēdamo, būri, ja nu kas.

Naktī abas dāmas gulēja, cieši piespiedušās man klāt, dzīvnieki jūt.

No rīta vējš vēl spēcīgāks, skatoties ziņu video, kur ugunsdzēsēji cīnās ar vēja nestajām dzirkstelēm ap benzīntanku, ap Naranco kalnu, gar auto ceļa malām, palika pavisam neomulīgi. Jābrauc uz pastu, bet tā negribējās kaķes vienas mājās atstāt. Aši, aši, un uz mājām.

Pa ceļam redzēju, kā virs Santa Anas kalna ceļas lieli, biezi balti dūmi, gribēju uzbraukt kalnā, paskatīties, kas notiek, bet visas takas, ceļi uz mežiem, kalniem atvērtas tikai tiešajiem iedzīvotājiem. Bet nemiers dīda, labi, aizbraukšu līdz Cabo Vidio, tur labi var visu panorāmu redzēt. Nebija laba doma, jo izkāpt no mašīnas nebija iespējams, vējš gāza no kājām. Pirmo bildi uzņēmu caur mašīnas logu. Pabraucu nostāk, aiz līkuma, tur jau varēja izkāpt – baisa, liela dūmu siena virzījās pāri mazajam līcim.

Mājās, atverot karti, sirds sažņaudzas, deg Pesoz (koda vārds tiem, kuri bijuši – logs (tur, kur sveces lējām)), deg pie Tramundi, Candas de Narcea, Somiedo dabas parks, meži pie Villaviciosas. Arī Cudillero padome atzīmēta ar sarkano zīmi, Muras de Nalon (10 km no namiņa), Soto del Barco (melnā pludmale) arī.

Evakuēti vārāk kā 300 iedzīvotāju.

Astūrijas mežos dzīvo lielākā daļa Spānijas lāču populācijas, retais Ibērijas lūsis, tik ļoti vajadzīgās meža bites un citi zvēri…

Ļoti ceru, ka ziņām būs taisnība un naktī sāks līt. Ļoti ceru.

Citi raksti

05.10.2025. .....

Nav nosaukuma pārdomām. Smeldzīgi. Vakar vakarā (tas man tāds pusstundas rituāls pirms aizmigšanas) pabeidzu skatīties Yellowstone 5. sezonu. Tik smaga pēcgarša. Filma laba, aktieri labi, daba fantastiska, bet tik skarbi. Pat ne tas, ka 7 paaudzēs kopto, loloto, ar asinīm aizsargāto rančo – savu dzīvesveidu, lai saglābtu dabu – bija jāatdod indiāņu kopienai. Smagi bija skatīties, kā šīs kopienas ļaudis uzvedās – demolēt, lauzt, plēst. Neko nelikt vietā, tikai postīt. Tik ļoti sasaucas ar šodienu, kur lauksaimniekiem, mazajiem ražotājiem, ar zobiem un nagiem jāplēšas par iespēju dzīvot tur, kur dzīvojuši viņu senči, darīt to, pēc kā sirds tiecas.

Naktī traki vējoja, palmai pāris zari norauti , pār sētu pārmesti. Dīvaini , kā cilvēks pie visa pierod , kamēr nav oranžā brīdinājuma , i ausi nekustinu 😉. Pūš, labi , vējam tāds darbs . Līst , labi , lietus ir zemes asinis , lai līst ! Sūkni akā un dzīvojam tālāk .Mazā veikalu diena …

Dzīve masciemā – 94 Read More »

22.05.2023. Namiņa rīta stāsti – 15

Ir stundas, dienas, nedēļas, kad jāņem sevi aiz čupra, jāliek rāmjos un jādara. Stingri pēc grafika - melns, balts, iesākts- pabeigts. Pāris stundas pastrādā, izmet līkumu pa dārzu, iedzer tēju uz terases, aizver acis, atpūties, un atkal pie darba. Šīs būs trakas divas nedēļas, kur jau tā noslogotajam darba grafikam klāt pienāks juristes/dokumentu diena, jāraksta pamatojumu (pretenziju) vēstule i pašvaldības iestādei, i mājas saimniekam, jāsakārto vēl daži juridiskie jautājumi, jāsagaida meistari, kas ievilks ātrgaitas internetu, .....

31.07.2025. Svētki

Šejieniešiem ļoti patīk svinēt svētkus – ja kalendārā kādu pietrūkst, viņi izdomā jaunus. Tā radušies “Aroz con leche” (rīsu putras) svētki – konkurss, kur sabrauc liels daudzums tautas nogaršot n-to vārītāju veikto un nobalsot par gardāko. Pašu nominantu vaigi plīst no lepnuma, un katrā ēdienkartē lieliem burtiem būs ierakstīts – tāda un šāda gada nominants konkursā par gardāko rīsu putru, un, ja tiks pie kādas balvas, krodziņa sienu rotās milzu plakāts un īpaša atzīme pie ēdienkartes. Astūrieši ļoti lepojas ar to, kas viņiem ir, ar to, ko daba veido. Nu kaut vai, piemēram, Picos de Europa – ņem un nosauc tā vienu kalnu masīvu, un iestāsti, ka ir vēl augstāki kalni. Pamēģini to astūrietim pateikt – viņš paraustīs plecus: nu un, toties nosaukuma tāda nav.