Dzīve mazciemā – 68

Retrīts

3. diena

Knapi atvērusi dārza terases durvis, pieķeru Irēnu ar kafijas krūzi rokās, lavoties uz dārza attālo stūri pie plūmes. Jā, viņa stingri nolēmusi konkurēt ar vārnu pāri, kuri, ieraugot konkurentu, apmetušies kaimiņu eglē, lamājas ar visiem viņiem vien zināmajiem vārdiem. Dārzā sāk ziedēt pirmās trompešlilijas, saldā, maigā smarža patīkami kutina degunu.

Brokastis atkal jautrā noskaņojumā, kāda kaut ko aizmirsusi, kādai kāda atklāsme. Man arī viena tāda ir – pazudušas mazās karotītes. Vakar bija, šodien nav. Jautāju saviem palīdzēt gribētājiem, kur likušas. Visas raustas plecus, neko nezinot (lūk, tas ir iemesls, kāpēc ne visai gribu, ka “palīgi” nāk, pēc tam atrast kaut ko ir gana sarežģīti). Nu, labi, saku, ka būs jāiztiek ar divām karotītēm. Kamēr sūrojos par karotītēm, Lāsma kautrīgi iebilst, ka viņai nav dakšiņas. Kā nav? Skaidri zinu, ka liku. Arī Santa, savilkusi lūpiņas mīlīgā tūtiņā, paziņo, ka nav dakšiņas.

Ilvija sāk smieties un ar īkšķi norāda uz Irēnu, kura, atbalstījusi zodu pret plaukstu, domīgi veras kaut kur un ar otru roku ar Santas dakšiņu stūķē mutē jamona šķēli, tad pārmaina rokas un ar Lāsmas dakšiņu – siera šķēli, nemainot domīgo skatienu. Atkal skaļi smiekli, ka arī mazās karotītes jāmeklē pie Irēnas.

Pēc brokastīm joprojām esam ar vienu mašīnu, ierosinu braukt uz jauko Playa del Silencio, tik’ piekodinu, ka vienai jābūt gatavai, ka tiks maskēt ar jakām, somām, ja apstādinās policija. Smejamies, ka tā noteikti būs Santa, jo ir vissmalkākā no visām.

Pludmale mūs sagaida ar patīkamu, siltu sauli, un manas mīļās, jaukās, izklīst pa pludmali – kāda “kniebt” skatus, kāda vienkārši pameditēt, kāda baudīt visai spirdzinošo ūdeni. Man kļūst aizvien skaidrāks, ka viss izdomātais scenārijs lido miskastē – grupa ar savu enerģiju ienesusi korekcijas, te nekas nebūs pēc plāna, tāpēc lēnu garu, mierīgi sāku dalīt savu laiku. Ar katru pavadu brītiņu kopā, parunājam, katrai tiek pieskārieni masāžas veidā, kādai galva, pleci, kādai pēdas, kādai mugura, kādai īpašie punkti.

Ar Irēnu kopā pasēdējām uz lielā akmens, vērojot, kā paisuma viļņi nāk tuvāk un tuvāk, runājām par emocijām, sajūtām, ko mūsos izraisa cilvēki, viņu rīcības, cik smagi ir tad, kad atklāj melus, tukšas pļāpas. Iestājas tāds klusuma mirklis, nodevīga sara rit pār Irēnas vaigu, un es viegli sāku masēt viņas galvu, lēni ar pirkstiem atvirpinot saspringumu.

Tikmēr paisuma viļņi pienākuši pavisam tuvu, un mēs ejam pie jautrās četrotnes, kas sagūlusi kā ronīši uz izklātajām segām pludmales siltajos akmeņos. Sarunas aizveda pie līdzatkarību tēmām, kā, nespējot pastāvēt par sevi, palīgā nākt tas, ko tagad moderni sauc par depresiju.

Kad pieskaros pie Ingas ķermeņa sirds čakras rajonā un lēnām sāku virpināt pirkstus pa “balto līniju”, ķermenis lēnām atspringst un sauktin sauc vēl to vietiņu un šo vietiņu sapaijāt. Irēna vēro un izbubina:

– “Es arī tā gribu.”

“Ar Ivetu jādalās,” stingri nosaka Ilvija un pagriež masāžai sagatavoto muguru.

Atkal smiekli caur asarām. Rādu dāmām, kā pašas var atbrīvot saspringumu plaukstās.

Vakarā pēc vakariņām iekārtojamies krēslos ap dārza kamīnu un pieskaramies pašcieņas jautājumam, tad nu ar spoguļtehnikas palīdzību katrai iespēja palūkoties, kur mīt, kāda izskatās katras pašcieņa. Sajustais, izrunātais sagādā ne vienu vien pārsteigumu, un man briest doma:

“Klau, kā jūs raugāties uz pastaigu pa eikaliptu mežu zirgu mugurā? Nu, kur vēl tik labi var nostiprināt nule iegūtās pašcieņas jaunās maņas?”

Mēs vēl ilgi, pledos ietinušās, raugoties uguns liesmās, runājam par bērnības, mīlestības tēmām. Paliek ļoti silti ap sirdi, kad redzu, kā viņas ar katru mirkli paliek tuvākas viena otrai, apskauj, vienkārši pair blakus, turot roku:

“Tu neesi viena”, “Tev izdosies”, “Ja vajag, zvani kaut naktī”.

Un tad nāca vakara saldais ēdiens – manipulāciju tēma.

Pulkstenis jau tuvojās pirmajai rīta stundai, kad ilgi krātais tika norunāts. Namiņā iestājās klusums, ārā saldi smaržoja lilijas, okeāna vēju iešūpotas, raženo eikaliptu lapas pārklāja visu mazciemu ar spēcīgo, dziedējošo aromātu. Saldus sapņus, mīļās, jau pēc pāris stundām jums pievienosies vēl divas smējējas.

Citi raksti

31.07.2025. Svētki

Šejieniešiem ļoti patīk svinēt svētkus – ja kalendārā kādu pietrūkst, viņi izdomā jaunus. Tā radušies “Aroz con leche” (rīsu putras) svētki – konkurss, kur sabrauc liels daudzums tautas nogaršot n-to vārītāju veikto un nobalsot par gardāko. Pašu nominantu vaigi plīst no lepnuma, un katrā ēdienkartē lieliem burtiem būs ierakstīts – tāda un šāda gada nominants konkursā par gardāko rīsu putru, un, ja tiks pie kādas balvas, krodziņa sienu rotās milzu plakāts un īpaša atzīme pie ēdienkartes. Astūrieši ļoti lepojas ar to, kas viņiem ir, ar to, ko daba veido. Nu kaut vai, piemēram, Picos de Europa – ņem un nosauc tā vienu kalnu masīvu, un iestāsti, ka ir vēl augstāki kalni. Pamēģini to astūrietim pateikt – viņš paraustīs plecus: nu un, toties nosaukuma tāda nav.

Ko darīt , ja saimniece visu dienu ar degunu papīros un datorā , bet tik ļoti gribas tuvumā ?Ielīst rokdarbu grozā, ieritināties un skaļi murrāt !Tik laba , jaudīga diena . Tuvojas pusnakts , bet es varētu lekt uz vienas kājas ap māju . Enerģija, prieks , darbīgums .Visa diena par un ap manu mīļo …

Dzīve mazciemā – 68 Read More »

06.05.2022. Ko vieglāk mācīties: mīlestību vai pacietību?

Neparasta rosība mājās, pilnīgi jūtu, kā atdzīvojas, elpo katrs stūris un stūrītis. Prātā ienāca asociācija ar kādu multfilmu, kur iekurināja sen nemīļotu krāsni, tā sākumā sprauslāja, klepoja melnus dūmu mutuļus, un tikai pēc tam mazas uguns liesmiņas sāka sprēgāt, pakāpeniski pieņemoties spēkā un skaistumā.

Sācies lielais pagriezienu laiks .Šis dienas stāstā ielikšu dažus gadus atpakaļ rakstīto .Tik ļoti iederas šodienā .Laiks , kas nāk , dos mums iespēju ieraudzīt sevī visu labo , spēcīgo , gaišo un to , kam par tādu jātop .Tu vari dabūt savu pīrādziņu , bet vispirms jāsamaļ milti , jāizaudzē ieraugs , jāsamīca mīkla …

Dzīve mazciemā – 68 Read More »