Paplašinu horizontus. Zvaigznes diena
Tā bija viena no pēdējām Gunitas atvaļinājuma dienām.
Mēs devāmies ekspedīcijā uz blakus esošo Galisiju, konkrētāk – uz La Corunu.
Starp citu, Galisijā ir divas mazās lidostas: La Coruna un Santjago de Kompostela, abas no mana namiņa atrodas vien 220-250km attālumā, no UK lido tiešie reisi.
Vēl šis brauciens bija īpašs ar to, ka mums piebiedrojās kaimiņu radinieks – spāņu jauneklis (ap 30), kuru ļoti ieinteresēja Latvija, tās vēsture, attiecības ar Krieviju u.t.t., viss jau labi, bet viņa angļu valodas zināšanas bija vājākas par mūsu spāņu valodu, toties viņš lieliski prata apieties ar Google balss tulkotāju.
Savā jūtu uzplūdā sākumā piekritām ņemt kompānijā, tad vakarā pie vīna glāzes nospriedām, ka nevajag, izjauks mūsu nodomu vienkārši atpūsties.
Ar ko tik mēs jaunekli nebaidījām – i ar to, ka būs jāsēž aizmugurējā sēdeklī un jāizklaidē bērns, i ar to, ka braucot klausīsimies skaļu mūziku, i ar to, ka kafejnīcās neiesim, tātad, būs jāēd līdzi paņemtais ēdiens – te paskaidrojums: spāņiem pasēdēšana kafejnīcās ir kā latvietim dziesmu svētki. Puisietis tik smaida un māj ar galvu:
– Muy bien, muy bien.
Nu, labi, bet man no rīta nav “muy bien”, jo šis ir pirmais rīts pēc friziera apciemojuma, un, ieraugot savu atspulgu spogulī, ar lielu iekšējo spēku apspiedu kaucienu, kas grasījās izlauzties pār lūpām.
Situāciju labāku nepadarīja arī Gunitas izmocītais taktiskais “njāaa”. Labi, ka mājās atradās i matu putas, i laka, i vēl kaut kāda aizvēsturiska matu želeja. Pēc pusstundas pūliņiem visi spuraiņi pieglausti, ar laku sastiprināti, ar smēri piesmērēti, atgādināja motociklista ķiveri, un tas bija labāk kā spurains ezis.
Brauciens kopumā izdevās – spāņu jauneklis izklaidēja Gunitas dēlēnu, abi divi spēlēja kārtis, kamēr mēs, uzgriezušas mums tīkamās dziesmas, rāvām tām līdzi, komentārus par notiekošo izsakot krievu valodā gadījumā, ja nu ieslēgts balss tulks.
Pirmā pietura – Tapija – īsi pirms robežas ar Galisiju. Maza, skaista kūrorta pilsēta ar smilšu pludmalēm, mazām, omulīgām kafejnīcām, skaistiem dārziem. Stāvot uz mola, klausoties viļņu dārdos, uzvēdīja nostaļģija, pat nezinu, kāpēc, vienkārši sajutu, ka te, tagad vajag to Laras Fabian “Je t’aime” sajūtu. Dziesma tik organiski savijās ar viļņu dārdiem, izskanot pēdējam akordam, pār molu, apšļakstot mani, pāršļācās varens vilnis, kā aizskalojot visu.
Pusdienu pauzi ieturējām pie senā klostera, kuru meklējot, krustu-šķērsu izbraukājām vietējos mazceļus. Pusdienas mums glaunas – miniatūrīgas vistas gaļas karbonādītes, augļi, pašceptā ābolkūka un siera salāti, nu, tādi – ar burkāniem, ķiplociņiem. Kad spāņu jauneklis palūdza papildporciju, mēs noķērām mazu šoku. Spāņi tādus salātus NEĒD. Vismaz manā apkaimē uz visu, kas sajaukts ar krējumu, viņi skatās ar neslēptām šausmām un riebuma kripatiņu.
Gala posms – La Coruna – pilsēta, cik nu redzēju, galīgi nepatika, tāds milzu betona blāķis, bet promenāde gar okeāna krastu – izcila. Tur var staigāt un staigāt. Tāds plašums, tāda enerģija, negribējās braukt projām, bet priekšā vairāk kā 200 km.
Gunitas dēlēns, ticis mašīnā, aizmiga, pirms mašīna no vietas izkustējās. Nezinu, cik tos kilometrus nostaigājām, bet mana “veselības” programma telefonā uzstājīgi sāka ziņot, ka ar steigu vajagot atpūtu, esot pārslodze – tā teikt, kundzīt, paskatieties pasē, spogulī, un tad skrieniet maratonu.
Diena izdevās patiešām skaista, arī sarunas ar spāņu jaunekli tādas izzinošas, pamācošas, un, kas pats galvenais, būdams policists (ak, šausmas), viņš ne reizi nemācīja man braukt, neizteica aizrādījumu, kad šo to nedaudz neatļautu izdarīju. Visu cieņu.
Atklausījāmies arī komplimentus par to, cik latviešu sievietes skaistas (arī lakotās ķiverēs), cik zinošas, cik enerģētiski stipras u.t.t., nu, jā, to dzirdu arī no saviem kaimiņiem.
Sīkums, bet patīkami.
Informācija uzziņai – puisietis neprecēts. Vispār, viņu tādu te daudz, bet pie viņu “tarakāniem” jāpierod.
Tāda skaista izdevās Zvaigznes diena.
Jā, bija vēl arī dancis benzīntanka placī.
