Īsie stāsti jeb “45 soļi līdz….”

Solis n-tais, sazin kurais, esmu pazudusi izplatījumā

Jau rakstīju, ka pēdējie divi mēneši ir spriedzes pārpilni. Vienlaicīgi ejam finiša taisnē ar visām iesāktajām lietām, un gluži spāniskā garā viņi dokumentus izskata, atbildes raksta 3-5 mēnešus, bet man viss prasītais jāiesniedz 5 – 10 dienu laikā.

Tad nu jožu ar papīriem pa trim dažādām pilsētām un pilsētelēm – Cudillero, Avilesu un Gijonu. Gadās, ka kāds aprakstīts papīra gabals jānes uz n-iestādes otro stāvu, bet jāapzīmogo pirmajā, kamēr izsēžu rindu otrajā stāvā, darba laiks pirmajā ir beidzies, nākamajā dienā no rīta zvans uz iestādi izņemt pieraksta numuriņu (labi, ja var dabūt), un atlieku visus darbus, konsultācijas un joņoju iesniegt dārgo papīra stērbeli.

Dārgā – tā ir visās nozīmēs, jo ja vēl Cudillero ir tepat ap stūri, tad Gijona ir 60 km. Tā mašīnas sertifikātam pakaļ braucu 4 reizes, tātad, divu nedēļu laikā 4 reiz 120 km lieki.

3 dienu vietā sertifikātu rakstīja 3, 5 nedēļas!!!

Vakar beidzot sertifikāts esot klāt. Lecu mašīnā, traucos pakaļ un pa ceļam uzzinu, ka esmu par divām nedēļām nokavējusi mašīnas pārrakstīšanas laiku, un ka, iespējams, tagad man būs jābrauc uz LV likt tranzīta numurus un tad ar tiem braukt atpakaļ.

Atmetot liriku par matiem stāvus gaisā, tīri finansiāli rēķināju, cik man finansiāli un emocionāli izmaksās 2 reiz 3600 km braukšana, plus maksas ceļi, plus ko darīt ar kaķiem šajā laikā, plus ko vispār nozīmē ceļot šajā laikā.

Juriste mierina – mierīgi, mierīgi, domāsim, es te vēl sazināšos.

Jau pie tā gana saspringtās situācijas ar dažādiem ikdienas izaicinājumiem, piemēram, logu meistaru, kuru dabūju tikai tad, kad otrreiz aizbraucu uz servisu un pateicu, ka nekustēšos ne no vietas, kamēr man neiedos meistaru. Logs divus mēnešus stāv vaļā.

Nansija arī izdomāja pielikt savu artavu jautrībai klāt – sazin no kā 4 dienu problēmas ar vēdera izeju. Meinkūns ar piešmucētām biksēm. Nepārķēri starp kastīti un gultu vai krēslu – pati vainīga. Stiep, mazgā, berz. Kaķis no ūdens paniski baidās, atzīst tikai tualetes podu, pa kuru sirsnīgi pļackājas.

Kad nu tieku uz auto servisu pēc laimīgā sertifikāta, darbinieks, raustot plecus, saka – nezinu, kā tas sanāca, bet ir atnākušas divas vēstules, vienā pat divi sertifikāti. Tagad viena vietā man ir trīs. Redzot, ka ievelku elpu teikt, ka negrasos maksāt 3 reiz 150 eiro, darbinieks steidz teikt, ka par visiem trim nebūšot jāmaksā.

Atveru aploksni, ieraugu kaut ko līdzīgu kopijai no mašīnas tehniskās dokumentācijas, kas manā servisa grāmatiņā. Labi, vismaz ceļu uz nekurienē esošo servisu esmu iegaumējusi no galvas. Arī labums.

Tikmēr juriste atzvana, ka rīt (šodien) pieteikta tehniskā apskate, lai tik paņemot visus dokumentus.

Tā, un sākas, nevaram atcerēties, kur iepriekšējā tikšanās reizē, kas bija visādu juku pilna, esam (vai esmu) ielikusi visus oriģinālos mašīnas dokumentus – līzinga līgumu, pirmā un pēdējā maksājuma rēķinus. Bez tiem man skati neiziet.

Smadzenes sāk vārīties, un tad juriste saka:

“Tu tikai neuztraucies, bet mums ir problēmas, neuztraucies es risinu….”

Es tajā brīdī esmu pie stūres…

Izrādās, licences saņemšanai vajadzīgs mājas projekts, kuru es maldīgi domāju, ka saimnieki gatavo, bet – nē. Tāda projekta neesot, arhitekts par to prasot 9000 eiro.

Ibitīt matos, kādus tad dokumentus saimnieki ar slaveno mākleri ir kārtojuši 2,5 gadus?!?!?!

Šis ir punkts visam.

Savācot visus spēkus, nobraucu no šosejas blakus esošā veikala stāvlaukumā. Domāju, ieiešu, nopirkšu pārtiku, nomierināšos. Bet izkāpt no mašīnas vairs nevarēju, kājas neklausa, skatienu nofokusēt nevaru, drebulis, līdz mājām vairāk kā 50 km.

Kaut kā izdevās sevi savākt, skaļi skaitīju skaitļus, balsī dziedāju, uzmanīgi turpināju braukt.

Saprotot, ka braukt uz Avilesas aptieku nebūs prāta darbs, riskēju doties uz blakus esošo ciemu, kas ir viens no Camino starpposmiem, cerībā, ka tajā esošajā aptiekā vajadzētu būt tādai lietai kā Smecta, ko Nansijai iedot. Aptieka ir, ir pat divi darbinieki, bet, tā kā telpa maziņa, pircēji iet iekšā pa divi, stāv pie durvīm un skaļi sauc savu vajadzību, aptiekāri tā pat atauro pretī. Nekas neatliek, kā arī man aurot, ka vajag Smectu, un, drošs paliek bailīgs, rādu zāļu bildi telefonā.

Kurš varēja iedomāties, ka viņi tādu brīnumu redz pirmo reizi.

Nē, neesot. Prasu, vai ir kas līdzīgs, jā, esot, bet dabūt varēšot rīt.

Cik labi, ka mana spāņu valoda ir zīdaiņu autiņos tīta, nudien būtu sākusi aurot – vai bez uztura bagātinātājiem, antibiotikām un zīdaiņu knupīšiem viņiem vēl kas ir.

Braucu mājās trīcot, drebot no stresa, ar domu, ka būs jāmēģina zvēram oglīte iemānīt. Kā – nezinu.

Pa to laiku zvana juriste – dokumentu pie viņas neesot, man jāmeklē pie sevis. Atbraucot mājās, meklēju pa visiem plauktiem, skapīšiem, kastēm – tā kā lejas istaba no mēbelēm izvākta, gaidot krāsniņas licējus, tad visas mantas, kas bija četristabu dzīvoklī, satūcītas divās mazmazītiņās augšas stāva istabiņās un virtuvē.

Pēc stundas meklēšanas papīru nav.

Atceros, ka ir taču WhatsApp sūtītais rēķins, varētu izlīdzēties ar to. Vakara nagla – dators atsakās sadarboties ar printeri. Paldies Santai, kura pieslēdzās, mēģinājām divatā – nekā. Pa to laiku esmu sazinājusies ar savu datorrūķi, nu jau trijatā buramies. Nekā.

Par laimi, ir tāda iespēja attālināti spītniekus savaldīt. Nepaiet i pusstunda, kad printeris žēli izspiež vienu kopiju, nolieku to uz galda un noeju lejā ieslēgt tējkannu.

Pa to laiku Nansija pabijusi savā kastītē un ar piešmucētām biksēm pa taisno uz tikko izprintētā svarīgā dokumenta. Printeris atkal atsakās atzīt datoru.

Lejā nogājusi, atspiežos ar rokām pret galdu, lai nenokristu, un caur asarām saku Dieviņam:

“Vai tiešām? Par ko viss šis? Nu, lūdzu, kaut reizi kā normāliem cilvēkiem, ne caur to vietu, kur zemei mēslojums nāk..  Toč, nu vairs nevaru…”

Atkal izdodas sevi savākt, nogūstīt Nansiju, un ar daudziem piegājieniem iebarot melno oglīti. Visu cieņu meinkūnam – rūca, šņāca, brēca, bet ne reizes rokā neiekampa, kā to jau sen būtu izdarījusi Lakšmi.

Pieslēdzamies vēl reiz klāt, datorrūķis kaut ko saregulē, dokuments izprintēts. Tagad atliek turēt īkšķus, lai mani nedzen uz Latviju pēc tranzītnumuriem, atrast risinājumu 9000 eiro un noskaidrot, kas tas ir par to tik svarīgo, nekam nederīgo dokumentu, ko tāds bars ļautiņu gatavojuši divarpus gadus.

Varbūt viss šis ir tāpēc, lai manī beidzot pamostos agresija, un es sāktu bļaut, ne sevī klusi pārvārīt.

Paldies Gunitai par ašo noreaģēšanu un ļaušanu man norunāt nost dienas smagumu.

Šodien, kad rakstu, jau ir citi notikumi, prāts nedaudz mierīgāks.

Mana juriste Monica ir man Debesu sūtīts eņģelis tā pat kā viņas brālēns Juans, kurš nenoguris dzenā priekš manis krāsniņmeistarus. Nu jau visa lielā Codinu ģimene iesaistījusies manā un namiņa liktenī. Liels, liels paldies viņiem visiem.

Pašā vēlā vakarā dokumenti atradās – skaisti salocīti, ielikti, lai nepazūd manā pierakstu kladē.

Bilde no vētrainā sestdienas rīta.