Baidīties nedrīkst runāt! Kur likt komatu?
Skats, ko vakar no rīta redzēju pa logu, skaidri rādīja, ka ne ar ko labu diena nebeigsies.
Okeāns bija tādā miglā ietīts, ka ne saredzēt, ne saskatīt. Pāris stundas vēlāk bieza, balta migla kā piena-auzu pārslu ķīselis nolaidās pār pagalmu, skaņas kļuva tālas, līdzīgi kā tad, kad aizkrīt ausis. No viena pagalma stūra vairs neredzēja otru, gaiss kļuva spiedīgs, putni pārstāja dziedāt, iestājās draudīgs klusums.
Jūtot, ka nebūs labi, steidzu pie sētas atsiet lielo puķu zirņu sienu.
– Iveta, como estas? Mira, que niebla! (Iveta, kā Tev klājas? Skaties, kāda migla!)
Pār sētu sauc mīļkaimiņš, viņš ir nieka 2-3 metru attālumā, bet skaņa nāk kā no nekurienes.
Patiesi, tas, kas notiek apkārt, perfekti ataino to, kas manī mīt jau kopš janvāra beigām.
Ziema bija īsts pārbaudījums gan fiziskajai, gan emocionālajai veselībai. Kaimiņi teica, ka tāda ziema nav bijusi vismaz 60 gadus, un viegli iesmej, ka es no savas ziemeļzemes esmu tādu sev līdzi atvedusi.
Divarpus mēnešu laikā tikai deviņas dienas bez lietus. Vētra sekoja vētrai, mainījās tikai to pavadoņi – lietus brāzmas, negaiss un krusa. Mans mīļais, jaukais namiņš nespēja mani un minces kārtīgi nosargāt – bez mitruma un siltumizolācijas atremontētās sienas piesūcās ar mitrumu, no tām nāca tāds aukstums, ka naktī galva sala, plānie alumīnija logi nespēja noturēt pat to niecīgo siltumu, ko izdevās izspiest no aizvēsturiskās apkures iekārtas, kas droši vien bija ielikta ar domu “ja nu vasarā temperatūra noslīd zem +20, tad drusku iesildīt”.
Tā nu bija dienas, kad ārā termometra stabiņš noslīdēja ap nulli, dažas naktis janvārī pat -2, mums iekšā +8..+14 grādi un mitrums. Ja ar aukstumu vēl kaut kā – saģērbies, naktī trīs segas, apsildāmo palagu, tad pret mitrumu biju pilnīgi bezspēcīga, mitruma nosūcējs darbojās gandrīz cauru diennakti, apveltot mani ar skaistu elektrības rēķinu, bet tāpat mazāk par 72% nedabūju. Mincēm kažoki slapji, man mati arī.
Bija divas dienas, kad nebija vēlēšanās pat acis vaļā vērt, iestājās tāds klusums un apātija kā tagad dārzā – baltā migla. Lakšmi jutās līdzīgi; mūs abas no nogrimšanas izvilka Nansija, kura savā kaķēna bezrūpībā lēkāja pa mums kā pa batutu, bļāva ausī, koda vaigā, Lakšmi ķepās un lika celties.
Dienas gāja, mitrums sāka ņemt savu – uz istabu griestiem parādījās lieli pelējuma pleķi, kas auga augumā, un līdzi ar tiem pieauga mans klepus. Inhalators stāvēja pa ķērienam, īpaši naktīs.
Mīļkaimiņi, redzot manu bēdu ieleju, paspēja mājas saimniekiem (tak jau radu būšana) pateikt visu, ko par šiem domā, un pieteica man meistaru, lai ieliktu vismaz mazo aļa Jotul krāsniņu. Meistars godīgi atbildēja, ka ātrāk par jūnija beigām netikšot, jo esot daudz pieteikumu, bargā ziema darījusi savu.
Redzot, ko pēdējā februāra vērta nodarīja mazajam namiņam pie okeāna, varu būt laimīga, ka esmu puslīdz sveikā cauri tikusi – tur norauts skurstenis un puse no dakstiņu jumta.
Ziemu izturējām, bet rakstīt stāstus nespēju, vairākas reizes iesāku, bet dzēsu:
“nu, ko čīksti, pati izvēlējies te dzīvot.”
Pārciestais stress rezultējās divās spēcīgās migrēnas lēkmēs un mistiskā saslimšanā aprīļa beigās, kas uz desmit dienām mani nolika guļus. Paldies Ievai par “karalaiku” dakterēšanās recepti! Tā deva ik pa brīdim tik pie “sajēgas” un vismaz sev tēju uztaisīt, un kaķiem barību iedot.
Vakar, vērojot laika apstākļus, kad aiz miglas neredz, kas notiek, sapratu, ka tas ļoti rezonē ar manu situāciju. Es varu rakt, varu ar ķerru vest no meža nokaltušos koku zarus, varu zāģēt ar mazo rokas zāģi cerībā, ka kaut kad jau tā krāsns būs, varu strādāt līdz pagurumam, balss aizsmakumam, bet ir lietas, ko nevaru.
Naktī sākās negaiss, pamodos ap pusvieniem, kad bez mazākās skaņas aiz loga šķīda balti uguņi, izgaismojot istabu tā, ka lasīt gluži nevarētu, bet vienkāršāku musturu adīt – gan. Pēc mirkļa gaismas šovam piebiedrojās arī skaņa, varēja just, kā dun zeme, abi kaķi, uz vēdera lienot, ielīda pie manis zem segas, sak’, kopā baidīties drošāk. Gulējām bez kustībām, kamēr ārā līdz pat rītam dārdēja, zibeņoja, atkal izsita korķus, dzirdēju, kā spēkā pieņemas vējš, kā lietus lāses kapā palodzi.
Lakšmi, žēli pīkstot, līda tuvāk un tuvāk, sparīgi iekožot Nansijai, tā nepalika atbildi parādā, un zem manas segas sākās jampadracis, kur pa vidu kāds kodiens tika arī man. Lai cik bail kustēties, abas tika izraidītas no gultas. Pēc mirkļa, noskanot dārdienam, pēc kura skapī nošķindēja glāzes, abas iešmauca atpakaļ, piespiedās katra savam sānam, un mēs turpinājām baidīties.
Īsi pirms septiņiem iestājās miers, uzspīdēja pirmie saules stari, un mēs visas trīs iegrimām miegā.
Bailes. Bailes un liels kauns publiski pateikt, ka mēs ar namiņu vairs netiekam galā. Bailes no publiskā vērtējuma, komentāriem un spriedumiem. Bailes stindzina…
Mīļkaimiņš ataicināja vienu kungu, kurš, izstaigājot visas telpas, uzlienot uz jumta, noteica verdiktu, ka vajadzīgs remonts pie notekām, jāmaina visa apkures sistēma, jāatjauno (jātaisa) mājai ventilācijas sistēma un jāmaina logi, plusā, protams, sienu, griestu pārkrāsošana, iepriekš notīrot no pelējuma un uzklājot kaut kādu tur aizsargsmēri. Pats viņš to nedarot, vajadzīgi 4 veidu speciālisti.
Šī ziņa, kurai klāt pievienojās juristes teiktais, ka mājas papīri būšot gatavi tikai novembra beigās – decembrī, izraisīja trešo migrēnas lēkmi. Tas nozīmē, ka arī šī sezona man iet gar degunu, jo Spānijā alberģa licenci dod ne firmai, ne uzņēmējam, bet ēkai, un, lai to saņemtu, vajadzīgs tas, ko mēs saucam par zemesgrāmatu, bet tās, kā reize, man nav.
Pa šo laiku juristei ar viņai vien zināmām vēderdeju kustībām izdevās “nočiept” mājas plānus no arhitektu biroja, mēs cerējām, ka ar tiem pietiks. Ir būts vairākās iestādēs, apelēts pie ierēdņu sirdsapziņām, runāts, lūgts. Citā laikā varbūt viss izdotos, bet šobrīd tak Covids – bez oficiāli zemesgrāmatā iereģistrētiem mājas plāniem nekā, jo kā tad aprēķinās, cik cilvēkus drīkstu uzņemt (šobrīd ir cilvēku skaita ierobežojumi).
Tā nu mēģinu prātā nesajukt.
Pašiem mēnešiem esmu vairākkārt runājusi ar saviem Orākuliem, esam modelējušas visādas shēmas, sākot no salīdzinājuma ar Repšes partiju, beidzot ar variantu, ka jāatgriežas Latvijā. Pie šī varianta, redzot manu seju, viens no orākuliem steigšus noteica:
“Skaidrs, šo pat neizskatām.”
Un te nav stāsts, ka Latvija nepatiktu vai ka nebūtu, ko darīt. Tas ir kas cits. Tas, ko nevar ielikt vārdos, ko var tikai just.
Pēc lielām, garām diskusijām, manām asaru, baiļu lēkmēm “ko par mani padomās?” esam nonākušas pie diviem scenārijiem:
- viens – šobrīd viena no maniem orākuliem tapina ierakstu angļu valodā kādai no publiskā finansējuma platformām, kā to šobrīd dara liela daļa privāto alberģu;
- otrs – izanalizējot, ko vēl no savām zināšanām, mākām varu piedāvāt, pavisam drīz nākšu klajā ar jaunu lekciju ciklu – drīzāk teikām par mums pašiem, lietām, kas mums apkārt, par to kodolu, ko katrs sevī nesam.
Šīs cikls būs zem saukļa “Namiņam būs būt”. Un te nu lūgšu katram, kurš ir manu FB draugu lokā, kurš seko, lasa, ja tas nebūs pretrunā ar viņa publisko tēlu vai ko citu – dalīties, piedalīties.
Kamēr tapināju rakstu, sēžot āra terasē, gar sētu pagāja divi piligrimi – spāņu kungs un jauna dāma no Holandes, abi nosvīdušām pierēm, taujāja, vai esot kāda vieta, kur piesēst. Ieaicināju pie sevis, pacienāju ar gaspačo un kafiju.
“Oh, that is so nice and soft place to fall..”
Piemiegusi labsajūtā acis, dzerot kafiju, noteica jaunā dāma.
Pārsteigta lūkojos viņā.
“Vai zini, tā sauc manas mīļākās filmas tituldziesmu!”
Jaunā dāma paskatījās manī ar šķelmīgu skatienu, nokoda gabaliņu no “Rudzupuķes” un noteica, ka pasaule esot apaļa, bet šī tiešām būšot “pareizā” vieta.
P.S. Vakarnakts stihija sagāzusi manus raženos hortenziju krūmus. Iešu, stutēšu, atsiešu.
Stutēšu, atsiešu arī sevi, publicējot šo, jo jaunās dāmas vārdi lika atcerēties, ka visi šie līdz kailumam patiesie ieraksti ir par iešanu tur, kur sauc sirds.
Bildēs vakarnakts vēja izgāztais krūms un daļa no manas istabas griestiem.
