Kalnā

Ar vēl ciet acīm sajūtu agrās rīta saules siltos starus, kaķi arī kaifo, abas izstiepušās visā garumā abpus maniem sāniem. Lakšmi kā mazs, pūkains lācēns pagriezusi punci saules stariem, atgāzusi galvu guļ uz smaida, Nansija guļ cieši blakus un maļ dzirnavas. Abas noskaņotas uz garšīgu rīta miegu, varētu to izmantot, jo arī man rīta miegs tas garšīgākais, bet nejaukais dūrējs, žņaudzējs ir klāt.

Jau vairākas nedēļas manā iekšiņā zvana trauksmes zvani, jo reāli iekavēti darbi, it īpaši nepalaistais projekts, un tas tagad sāk vilkt melnus negaisa mākoņus pār manu galvu. Ar prātu visu saprotu, bet spēka ir tik, cik ir, enerģija, laiks arī tikai tik, cik ir.

Lai kā negribas, veru acis vaļā, laiks celties. Abas dāmas kā alvas zaldātiņi katra klāt ar savu mantiņu – pamodies, laiks spēlēties. Tā mums tāda rīta un vakara tradīcija, kad mana lielā gulta pārvēršas par cīņas lauku, kaudzē saliktie spilveni – par ieņemamu cietoksni, man tik vien jāpiepalīdz, virpinot rotaļu kociņu ar košajām putnu spalvām.

Brokastoju āra terasē, kaķēm ir konkrēts viedoklis, jo uz to ieeja liegta, Nansija sēž pie durvīm un rauj vaļā žēlkoncertu, ar saviem decibeliem krietni iekabinot apkārtnes runčiem, pat vārnas no tuvēja staba gala evakuējas.

Lai vai kā, deg dārza darbi, kaut kas dziļi iekšā palūdz ņemt brīvu dienu un kāpt kalnā tepat aiz mājas. Sākas iekšējais dialogs – jā, nē, ko tad es viena caur mežu, ja nu mežacūka, lācis, ja nu uzreiz neapēd, iekodīs, man sāpēs. Un tad izpeld nez, pa kuru laiku, uzradies iekšējais Čīkstulis – tu taču nevari, tev vakar slikti bija, kāja sāp, paliec mājās, paguli, ko tad tu tur neesi redzējusi?

Tā, pa kuru liku šis ieradies? Nekā nebija! Aši sapakoju mazo, vieglo mugursomu, salieku maisiņus, mazās šķēres, ūdens pudeles un dodos, būs man mazais kardio treniņš.

Šonedēļ sākšu pakot paciņu uz Latviju, esmu dažiem apsolījusi eikaliptu un lauru lapas, pie reizes mežā saplūkšu.

Aiz mīļkaimiņu mājas nopļauta pļava, zāle tik patīkami smaržo, atgādinot tālās bērnības smaržas. Pa taku nāk pretī pirmie agrīnie piligrimi, draudzīgi apmaināmies ar “Buen Camino” un dodamies pretējos virzienos.

Ceļš uz Sv. Annas kapelu kādu brīdi iet kopā ar Camino, mana piparmētru pļaviņa aizaugusi ar nezālēm, mežonīgās kazenes un dzeltenie ērkšķainie krūmi sāk visu pārņemt. Tiešām jādomā par kādu pļaujamrīku un jānāk sakopt.

Kamēr virpinu domas, pirmais cēliens pievarēts, un esmu jau blakus ciematā, jau pa gabalu redzamas zilās policijas mašīnas bākugunis. Policijas reidi ciemos ir pierasta parādība, varbūt tāpēc te ir tik droši, pat durvis var neslēgt, tikai tad jābūt gatavam, ka kādā brīdī virtuvē var parādīties donja Estere savā sarkanajā cepurītē un atkal vēlēties noskaidrot, kas esmu es, kur esmu iespundējusi Paco un Minunchu.

Kad pieeju pie mājas, policijas mašīna jau dodas prom, pie mājas sienas uz soliņa sēž sirma kundze un raud. Pieeju, sasveicinos, un kundze sāk satraukti stāstīt, rādot ar roku tur, kur aizbrauca policijas mašīna. Man kauns un dusmas uz sevi par valodas neprašanu, tik sapratu to, ka kaut kas ģimenē noticis un kāds kaut kur aizgājis. Kā nu protu, mierinu kundzi; pēc brīža, saprotot, ka mana palīdzība nebūs vajadzīga, dodos tālāk.

Uz takas vairs nav neviena, esmu tikai es, putni, un man uzmācas domas – a kas notiks, ja no meža izskries mežacūka? Kāpēc mežacūka – tāpēc, ka te to gana daudz, viendien pat beigtu redzēju. Sevi iedrošinot, dungoju dziesmiņu, līdz pēkšņi izdzirdu aiz sevis čaboņu, tādu uzstājīgu un tuvojošos.

Mežacūka!

Tā ir pirmā mana doma, un apjaušu, ka man nav pat ar ko atgaiņāties, pa to laiku čaboņa pienākusi pavisam tuvu, un brīdī, kad esmu gatava atlaist skaņas tauri, atskan:

“Hola, buenas dias!”

Man garām kosmiskā ātrumā panesas kungs sarkanā kreklā, šortos un ar ejamspieķi rokā. Tā infarktu var dabūt. Apstājos atelsoties.

Kamēr stāvu pakalnītē, manas acis uztver baltos ziedos ziedošo kazeņu jūru, nudien, dažs zieds lata monētas lielumā. Būs laba raža. Un nez kāpēc tajā brīdī atceros savu Amīti, savu lielo balstu un VISU, VISU. Viņai patika iet ogot, lielā kaislība bija saldās meža avenes, tās viņa litriem nesa mājās.

“Meit, nekad neskaud, neliedz bērnam un vecam cilvēkam, viņiem acis lielas, bet mutītes mazas.”

Tas bija ierastais teiciens, kad, ciemojoties pie manis, sniedza ogas kaimiņbērniem.

Un kaut kā atmiņu kamols tinas, un tinas ne uz to pusi, kur biju domājusi; jūtu, kā asaras sāk dedzināt acis, kamols veļas kaklā, paliek grūti soļus likt. Kas tad nu?! Un, tikai mājās atnākusi, es atcerēšos, ka tuvojas tā diena, kad pirms sešiem gadiem mana baltā, staltā ābele aizgāja, atstājot dziļu, sāpīgu tukšumu, ko ne ar ko nespēju aizpildīt.

Bet, esot uz kalna, es noraušu asaru, jo pretī nāk steidzīgs kungs ar suni pie pavadas. Jāsavācas.

Un, redzot, ka pretī nācējs uzliek sev masku, es aplieku arī savējo. Es patiesi jūtos laimīga, kad pretī nāk cilvēki bez maskām, tad arī es varu savu nelikt, bet ir, kuri baidās, tāpēc, respektējot viņus, kaut negribīgi, bet savu uzlieku.

Sasmaidāmies, novēlam viens otram laimīgu ceļu un dodamies pretējos virzienos, tik viņa suņuks kā iemiets stāv ceļa vidū un nevar izšķirties – nākt man līdzi vai sekot saimniekam. Līdz, parauts aiz saites, nokustina apaļās aušeles, noluncina asti un aizļekato pakaļ saimniekam.

Vēl daži metri, un esmu uzkāpusi kalnā, kura galā stāv Santa Annas kapela. Diemžēl, kā jau daudzas – ciet. Agrāk te kūsājusi dzīvība, apkārtējo māju iedzīvotāji braukuši uz tirgiem, bijušas pat dejas. To, ka bijusi sabiedriskā dzīve, liecina elektrības pievilkums un nelielā estrāde.

Ech, būtu man miljons… TĀDA ideja dzima galvā, un es domīgi apstaigāju visu laukumu.

Domās iegrimusi, gandrīz gaisā palēcos, izdzirdot kādu elsojam aizmugurē – mani gandrīz no kājām nogāžot, aizļepato suns pus teļa lielumā. Tik pēc brīža ieraugu saimniekus – neliela auguma pāri gados, kuri tā kā atvainojoties jautā, vai neesmu sunīti redzējusi, esot vēl maziņš. Neko sev maziņš – Bāskervils un mežacūka var iet atpūsties.

Pēc mirkļa “mazais” sunītis diebj atpakaļ, un saimnieki, rokas izpletuši, dodas to gūstīt. Skats bija tik amizants, ka aizmirsās satraukums.

Tur augšā kalnā, vējā un saulē, kur visa tuvā apkārtne pie kājām, bija tik labi, ka nemanot pagāja vairāk kā stunda. Lejup ceļš daudz veiklāks, bet jāizpilda uzdevums – tā kā drīz pakosies paka uz Latviju, jāsaplūc lauru lapas. Tās te pasakaini smaržo.

Un ap celmiem saaugušo eikaliptu atvases arī tā smaržo… Nemaz nezināju, ka jauno eikaliptu lapas atšķiras no jau nobriedušo eikaliptu lapām gan krāsas, gan formas, gan smaržas ziņā. Nelielu slotiņu saplūcu, lai mājā ienestu spirgtuma enerģiju.

Ir tik labi pēc tādas pastaigas, ka stingri sev apsolu – dot biežāk sev tādas mazās atpūtas, pat, ja tas nozīmē, ka darbi būs jāsarauj uz miega rēķina.

Lielā siltumnīca gaida, par to iedomājoties, lūpās rotājas smaids – būs pašai savi tomāti un paprika, kas var būt labāks par šo!

Mājās sagaida jaunumi – guļamistaba bez aizkariem, tie guļ rāmā kaudzītē pie gultas. Nansija, mani ieraugot, steidz ziņot, ka bija ielidojusi muša ziloņa lielumā, bet viņa māju nosargājusi, muša apēsta, tik kāda kāja pāri palikusi. Nansijai pa pēdām tipina Lakšmi un pīkst, ka esot bijuši divi ziloņi, viņa arī piedalījusies mājas sargāšanā, bet vairāk no pagultes, aizkari – tas Nansijas darbs.

Nu, ko, skatīšos, kā ar saspraužamajām adatām var norautos plastmasas āķus aizvietot.