Sargeņģeļi
Šai dzīvē, pat tad, kad šķiet, ka esam vieni, tā nav. Ar mums ir mūsu sargeņģeļi, dažreiz viņus redzam kā līdzcilvēkus, dažreiz tikai jūtam tādu maigāku vai spēcīgāku spērienu pa attiecīgo vietu.
Man ar to, kurš ikdienā mani pieskata, šad tad ir nopietnas pārrunas, un, ja jūtu, ka par daudz sāk pukstēt, aizsūtu aprunāties ar Lilijas sargeņģeli, kurš visticamāk staigā apkārt ne tikai ar folija cepurīti, bet pa tiešo pieslēgts baldriāna sistēmai, piemēram, tad, kad viņa atstāja mašīnu nogāzē un aizmirsa ielikt ātrumā un noraut rokas bremzi. Varat iedarbināt savas fantāzijas, kur atradās mašīna, ja metrus x no tās stāvēja lepns džips.
Esot šeit, man tiek i spērieni, i kāda paija, bet visvairāk mistiskā veidā uzrodas vajadzīgie cilvēki. Protams, vispirms nākas uzdauzīt virkni ar zilumiem, uzdancot kādu erotisko deju uz grābekļa, norakt kādus darbu kalnus, pārvarēt nedrošību, kaunu, bailes “ko par mani padomās”.
Viens no maniem lielajiem sargeņģeļiem ir mana juriste Monic! Viņa ir īsts brīnums ar melodisku balsi un tādu mieru, ka pat vissaspringtākajās situācijās es varu elpot.
Pateicoties viņai, visi dokumenti, kas attiecas uz manu legālo dzīvošanu, darbošanos Spānijā, ir pilnībā sakārtoti, arī visi tie, kurus mākleris bija iemanījies salaist pilnīgā piiii, tai skaitā visas nepatikšanas ar nepareizu bankas konta atvēršanu – te bankās ir dažādi noteikumi pie konta atvēršanas. Šobrīd man ir visdraudzīgākie: katru mēnesi kontā jāienāk vismaz 700 euro, reizi ceturksnī tiek paņemta apkalpošanas maksa 15 euro, un nav komisijas maksas par pārskaitījumiem.
Sāpīgi, ļoti sāpīgi, bet pa šo gadu visu nepilnību novēršana manam makam ir izmaksājusi vairāk kā 6000 euro. To iedomājoties, infarkts ar paniku sāk ap mani lambadu dejot.
Tomēr, lai vai kā, sargeņģelis Monica mani mierīgi virza uz priekšu un ļoti atvieglo manu dzīvi. Ar viņiem vien zināmiem paņēmieniem, apejot mākleri, ir izdevies DABŪT MĀJAS PLĀNUS!!!!
Es pat apraudājos no prieka. Šobrīd virzām lietas uz alberģa licences nokārtošanu, nu jau tā gaisma tuneļa galā ir saskatāma, un, man par laimi, tas nav vilciens. Arī mašīnas jautājumā esmu ieguvusi 5 mēnešu sakārtošanas termiņu.
Otrs mans lielais sargeņģelis ir maza auguma, sīka, smalka būtne ar melniem, čirkainiem-čirkainiem matiem – Vodafone darbiniece. Pateicoties viņai, man beidzot ir pat ļoti normāls internets, un vairs tikai par 66 euro (pirms tam bija izcili slikts (divi) par 160 euro).
Pirmdiena bija izcili “karsta” diena – telefonam gļuks uznāca: face kontrolē neatpazina mani, līdz ar to – vairs nevienos banku kontos arī netiku, piedevām, bija jātiek uz to pašu Vodafone kantori pēc izdrukām. No rīta jūdzu savu pelēcīti un laižu uz iepirkšanās centru 45 km no mājām. Par lielu laimi, Vodafone stendā neviena nav, kundze mani atpazīst, un, kā nu māku, tā apstāstu savu vajadzību, viņa saka: “Labi, dod telefonu,” bet telefons man rāda pigu.
Labi, vai esot vēl kāds telefons, saku, ka jā – mans vecais, ko izmantoju Spānijas kartei. O, nu tas būšot pavisam labi.
Uzsitu sev pa plecu, ka esmu paņēmusi līdzi, bet – telefons mašīnā. Jožu pakaļ, ieraugot, ka ir pilnībā izlādējies, kaut, no mājām izbraucot, bija pusīte baterijas, kā mazs bērns cirtu kāju pie zemes – kas ir, nu kāpēc ar mani tas notiek?! Kauns iet un atkal teikt, ka arī šis telefons nestrādā.
Nu neko, jožu atpakaļ, mans izmisums pa gabalu redzams. “Tranquila, tranquila,” un kundze man vēl smaidu uzdāvina.
Viņa mierīgi izņēma SIM karti no nomirušā telefona, ielika savā, krietna pusstunda ar vienu lapu, otru, bet visus darbus sadarījām. Vēl laiciņš pagāja, kamēr otru spītnieku piedabūjām pie dzīvības, lai manu seju atpazīst.
Mana sirds ir pārpilna pateicībā. Uz atvadām man vēl tiek smaids un atkal: “Tranquila, bienvenidos.”
Nākamreiz braukšu ar ziediem no sava dārza un šampanieti, kaut te tā nav pieņemts.
Ir tā mazliet dīvaini, ka cilvēki apmulst, kad viņiem dāvina ziedus tā pat vien. Bet nu mana juriste, spāņu valodas skolotāja sāk pierast, jau vāzītes iegādājušās.
Jā, un mājā pilnīgi noteikti arī ir vismaz viens, kaķiem ar viņu tādas dīvainas attiecības – bēgt nebēg, drīzāk ļoti liela interese. Ir tā mazliet jocīgi, kad abas sāk skatīties uz vienu punktu telpā, bet man mieriņš – zinu, ka sargā…
Tā ir palikusi par manu mantru – man viss ir labi, mani sargā.
Naktī divi Latvijas eņģelīši uzrakstīja – saki, kura tuvākā lidosta, plānojam ceļojumu. Mana sirds gavilē. 
Foto – selfijs ar Monic, es pietupos, viņa palēcās, bilde sanāca. Un trīs istabiņas, kuras sāk gaidīt viesus.
