Tas nekas, ja liesma apdzisusi...

09.11.2020. Vienkārši būt.

Aiz loga vaniļas krāsa saulriets.

Silts novembra vakars, +18 grādi, pēc nesenā lietus zāle saaugusi sulīgi zaļa, smarža kā pavasarī, bet rudens dzestrums, kas nemanāmi kā nebēdnis puika piezogas un iekniebj degunā, atgādina, ka ir rudens. Jā, arī te ir rudens, no rītiem gaisma ilgi kavējas, vakaros ātri pazūd kā mana lielā delikatese - marinēti gurķīši no nule attaisītās burciņas: šķiet, tikko attaisīji, un skat, vairs nav.

08.09.2024. Baravika jeb – kad dzīve pasniedz pīrādziņu

8. septembris, Astūrijas diena Visā Astūrijā noris dažādi svētku pasākumi, dzirdamas dūdu spēles, cilvēki izmanto brīnišķo laiku, kas kā dāvana atnācis pēc ilgstošajām lietavām. Piektdien, sestdien čakli pastrādāts, nu tā, ka rociņas kā pārguruša putna spārni pa zemi velkas. Atkal atnāca apstiprinājums, ka pasaulē viens otru ļoti jūtam - vēl viena tāda pati, tikai riža, plosījās pa savu atjaunojamo māju, tad nu periodiski dalījāmies, ko kura sadarījusi, tāda laba, motivējoša darba sajūta.

25.05.2023. Lūzuma punkts

Ilgi domāju – publicēt šo stāstu vai nē. Pirms dažām dienām ieliku ierakstu Fb par namiņu, vietu, kur atpūsties, smelties spēku, doties dabā, un kāda paziņa uzrakstīja: “Tagad tevi redz tik daudzi, tu vairs nedrīksti rakstīt par grūtībām. Cilvēkiem savu problēmu pietiek, ja gribi, lai pie tevis brauc, jārāda vieglums.” Vēl kāda paziņa kādā no sarunām izmeta, ka nevienam nav jāpiepilda otra sapņi. Viņām ir taisnība. Katrs mēs esam atbildīgi par savu dzīvi, izvēlēm un izvēļu sekām, un taisnība ir arī tā, ka cilvēki meklē viegluma “tableti”, etalonu. Neslēpšu, man ļoti gribētos būt šim viegluma etalonam, ar savu piemēru parādīt, ka neviens sapnis nav par lielu, neviens mērķis, ja patiesi tavs, nav nesasniedzams, bet Visumam ir laba humora izjūta, un es jums pirms septiņiem gadiem apsolīju realitāti, bez izskaistinājuma. Kamēr pārdomāju, publicēt vai nē, sākās notikumi, kuru izpratnei nepieciešams šis ieraksts.