Dzīve mazciemā – 33

Rīts Mazciemā

No paša agrā rīta lija, ne tā – pavasarīgi, bet no sirds, Asturijas gaumē. Kaķi paprasījās zem segas un, dibenus pret logu pagriezuši, skaidri pauda attieksmi pret esošajiem laikapstākļiem.

Bet šeit ir dīvaino laikapstākļu karaļvalsts – līdz ar pirmajiem saules stariem Lietus Māte saritināja savus plīvurus un pār kalnu galiem uzspīdēja saule. Arī negantais vējš beidza pūst savas taures, kaķi izlīda no segapakšas un, saldi murrājot, guļot uz segas, pagrieza savus punčus pretī siltajiem saules stariem.

Tādos rītos miegs no acīm pazūd kā uz burvja mājienu, lecu no gultas ārā un, biezo jaku uzmetusi uz pleciem, skrienu lūkot – kas jauns uzziedējis, kas degunus no zemes izbāzis, vai zemenes jau zied, vai burkāni sadīguši, ko agrajā pavasarī stādītās tulpes, narcises, hiacintes dara.

Dārzs ir mana atveldze un posts vienlaicīgi. Šodien ceturtdiena – spāņu valodas nodarbības diena, tā gribējās uz Gijonu aizbraukt, satikt grupas biedrus, parunāt par neko, iedzert kafiju pilsētas skvērā…

Bet šodien nelīst, tāpēc mācības atkal online. Dārzs jau sen vairs nesauc, tas auro, un es nolieku savas prioritātes. Brauciens uz Gijonu – viens kūdras maiss, tādi man te tagad tie rēķini.

Par sapņiem jāmaksā, un es maksāju smaidot, jo dārzs ir atveldze sirdij, prātam, steidzīgajam dzīves ritmam…

Dārzs būs atveldze tiem, kuri nāks…

Ann Deweirdt, Cristina Sanchez Blanco, Today I will be online again, love you and miss you.

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 107
10.06.2023. Namiņa rīta stāsti – 19

Šorīt abas dāmas sastrīdējās, uzrīkoja boksinga maču uz blakus spilvena. Nansija ir cīrulis, ar pirmo gaismiņu vajag ārā, bet reti, kad modina mani, gaida, kad sakustēšos, tad gan klāt un dīcošā balsī vedina celties. Lakšmi ir pūce vai, vēl pareizāk sakot, visdiengulis. Tā nu Nansija nāca mani motivēt uz celšanos un iztraucēja guļošo madāmu, šņāciens, spļāviens, cirties ar ķepu un, dusmīgi bubinot, visdiengulis palīda zemsegas valstībā. Tikmēr Nansija, apsēdusies ķengura pozā, ar nevainīgu sejas izteiksmi ar ķepu turpināja taustīt ņurdošo kamolu zemsegas valstībā. Mīļā miera labad paņēmu padusē ņurdošo visdienguli, piecēlos, atvēru dārza durvis, lai nemiera gars var doties izskaidroties ar žagatām, kamēr mēs ar Lakšmi atpakaļ gultiņā. Sestdiena, mirklis tikai sev godam nopelnīts.

Dzīve mazciemā – 65
08.06.2022. Retrīts

Žēli čīkstot, lēni aizveras durvis, dārzā, namiņā iestājas dīvains klusums. Pat bezkaunīgās vārnas nedaudz apmulsušas, manas abas kaķes, kaklus izstiepušas, lūr aiz stūra: “Vai t’ neviena nenāks, kur visas palikušas, tak pusdienlaiks.” Divas nedēļas namiņā čaloja sarunu upes, dārdēja, īpaši vakaros, smieklu pērkoni, virpuļoja daudz, daudz sievišķās maģiskās enerģijas, kaut kas tāds ne tikai namiņā, visā mazciemā un varbūt pat lielciemā nebija pieredzēts. Man tas uzvēdīja atmiņas no tiem laikiem, kad vadīju grupas klātienē. Ech, tas tik bija piedzīvojums.

Dzīve mazciemā – 133
28.12.2023. Atmiņu takas

Šodien bija paredzēta iekšdarbu diena: nopucēt virtuves skapīšus, pielikt jaunos aizkarus, izsūkt paklājus u.c. Aukstumam namiņā un aiz namiņa sienām atkal pievienojās slapjums no gaisa. Kaķēm īdzīga oma, ko nekavējoties izrāda uzspēlējot plaukstiņpolku ar priekšķepām, pa vidu tiek man ar. Viss tā arī notiktu, bet piebrauca pastnieks; nē, ne tas, kurš jau trešo dienu nevar atvest kaķiem barību, šis ir tas labais, kurš vienmēr visu piegādā laikā. Apbalvoju viņu ar Laimas lielkonfekti un sirsnīgu novēlējumu Jaunajā gadā.

Dzīve mazciemā – 45

20.07.2021. Septiņas dienas, tā dziedāja Tranzīts. Pirmā daļa.

Septiņas dienas paiet ātri, ai, cik ātri. Pat, ja pirmajā šķiet, ka vēl tik daudz laika priekšā. Tikai dažas nedēļas iepriekš, kad vienā vakara sarunā Gunita pēkšņi izšāva “Man vajag atdzist, vajag restartu, brīdi klusumā, lai varu pastrādāt pie jaunā projekta. Būs kāda istaba brīva? Braucu!”, tajā pat vakarā tika atrastas biļetes un sākts lielais somu, paku, vedamā menedžments.