Rīts Mazciemā

No paša agrā rīta lija, ne tā – pavasarīgi, bet no sirds, Asturijas gaumē. Kaķi paprasījās zem segas un, dibenus pret logu pagriezuši, skaidri pauda attieksmi pret esošajiem laikapstākļiem.

Bet šeit ir dīvaino laikapstākļu karaļvalsts – līdz ar pirmajiem saules stariem Lietus Māte saritināja savus plīvurus un pār kalnu galiem uzspīdēja saule. Arī negantais vējš beidza pūst savas taures, kaķi izlīda no segapakšas un, saldi murrājot, guļot uz segas, pagrieza savus punčus pretī siltajiem saules stariem.

Tādos rītos miegs no acīm pazūd kā uz burvja mājienu, lecu no gultas ārā un, biezo jaku uzmetusi uz pleciem, skrienu lūkot – kas jauns uzziedējis, kas degunus no zemes izbāzis, vai zemenes jau zied, vai burkāni sadīguši, ko agrajā pavasarī stādītās tulpes, narcises, hiacintes dara.

Dārzs ir mana atveldze un posts vienlaicīgi. Šodien ceturtdiena – spāņu valodas nodarbības diena, tā gribējās uz Gijonu aizbraukt, satikt grupas biedrus, parunāt par neko, iedzert kafiju pilsētas skvērā…

Bet šodien nelīst, tāpēc mācības atkal online. Dārzs jau sen vairs nesauc, tas auro, un es nolieku savas prioritātes. Brauciens uz Gijonu – viens kūdras maiss, tādi man te tagad tie rēķini.

Par sapņiem jāmaksā, un es maksāju smaidot, jo dārzs ir atveldze sirdij, prātam, steidzīgajam dzīves ritmam…

Dārzs būs atveldze tiem, kuri nāks…

Ann Deweirdt, Cristina Sanchez Blanco, Today I will be online again, love you and miss you.