Pavasaris

“Oi, tūlīt nomiršu. Mammīt mīļo, man gals klāt. Oiiii,” klausulē skan Lilijas balss, kas gluži pēc mirējas neizklausās. Ak, jā, pareizi, šodien sestdiena, un mums bija sarunāts doties pastaigā, bet man iekavējušies darbi.

Prasu: “Galīgi mirsti nost vai vēl pāris stundas padzīvosi, man jāpabeidz lekcija filmēt?”

Nu, pāris stundas vēl padzīvošot, esot uzkāpusi kalnā, kājas trīcot. Prasu, vai jābrauc pakaļ. Nē, vajagot “пропотеть”. Nu skaidrs, Lilija atkal ar mazohismu nodarbojas.

Esot internetā ar kādu iepazinusies, tāpēc “Надо срочно десять килограмм сбросить”. Sarunājām sazināties vakarā, kad es būšu beigusi darbu un viņa – nomētājusi kilogramus.

Vakara saruna sākas ar jau ierasto “Ой, умираю. Ой, завтра не встану, ой.”

Lai vai kā, norunājām rīt no paša rīta doties uz “Lāču taku”, bet vispirms ieskriet apskatīties Grado, jo šodien tai tiek noņemti 3 mēnešu ilgie ierobežojumi. Principā, visa Asturija tiek “atvērta”, un tās ir ļoti labas ziņas, cerams – uz ilgu laiku. Tā slēgšana-atvēršana sāk atgādināt bezkaunīgos mētelīšu virinātājus.

Svētdienas rīts sveic ar tēraudzilām debesīm, spēcīgu vējeli un pilnīgu nemīlību. Knapi apspiežu sevī vēlmi kancelēt šodienas pasākumu, jo pēc spraigās nedēļas ilgas pēc miera, klusuma un vienkāršas atpūtas ir gana spēcīgas.

Lilija virtuvē iebrāžas kā viesuļvētra.

“Durviiiissss” – es brēcu nelabā balsī, un, gandrīz līdaciņā metoties, ķeru Nansiju aiz astes, kura diebj uz izeju, izmantojot momentu, ka Lilija stāv plaši atvērtajās durvīs un skaļi vaimanā, ka mirs nost.

“Ой, точно, у тебя же эти коты,” viņa pēkšņi atjēdzas un aizcērt durvis Nansijas deguna galā, bet es puskritienā, pusšļūcienā uzgāžos viņai virsū. Labi, ka telpas mazas, atkritām pret sienu.

“Ну, мать, ты совсем замучилась, на ногах не стоишь, сейчас 20 километров пройдём, будешь как новинкая,” – šādu perspektīvu dzirdot, jau sāku meklēt ieganstus mājās palikšanai, bet uz Grado ļoti gribas. Skaista pilsētiņa, bet galvenais – atmiņas: tur pirms gada bijām ar Zani aizbraukušas apciemot Paulu, kurš tobrīd strādāja par brīvprātīgo municipālajā alberģī.

Grado ir pirmā atpūtas vieta tiem, kuri Ovjiedo sāk iet Camino Primitivo.

Tā nu lecam Lilijas mašīnā un uzsākam ceļu. Lilijas prāt, braukt pa taisnāko ceļu nav interesanti, tāpēc dodamies iepētīt mazos sānceliņus. Izbraucam Praviu un dodamies Cornellanas virzienā; braucot Lilija dalās visā, ko dzirdējusi, redzējusi nedēļas garumā, neiztrūkstoša ir Putina un Staļina slavināšana, kurām klāt vēl pievienojas lielā atzinība Žirinovskim.

Par laimi, šoreiz tā tiešām jāsaka, esmu praktiski bez balss un pietiekami nogurusi no savām izklaidēm ar apkures katlu uzraugiem, mājas saimnieka vizīti ar visām no tā izrietošajām sekām, nebeidzamo dokumentu kārtošanu un pamatdarbu, tāpēc visu tā viegli laižu gar ausīm. Kad paliek pavisam “karsti”, novirzu tēmu uz jauno simpātijas objektu. Tā, lēkājot no tēmas uz tēmu, kārtējā aplī aizšaujam taisni, mēģinu ko iebilst, bet Lilija jau ieraudzījusi nelielu kafejnīcu pašā ceļa malā, un seko priekšlikums iedzert pirmo kafiju. Labprāt piekrītu, jo pa nepilno brauciena stundu debesis mainījušas savu krāsu, nejaukais vējelis pazudis un no mākoņu aizpakaļas izlīdusi ilgi gaidītā saule.

Apsēžamies pie āra galdiņa, šķiet, nevienam tak netraucējam, liels mans izbrīns, kad no uz soliņa sēdošo kungu puses nāk neapmierināta murdoņa. Izrādās, esam pārtraukušas vietējo izklaidi – divu minku mīlas rotaļu vērošanu. Bet tas ir tikai uz īsu brīdi – kamēr tiek atnesta sula man, Lilijai kafija, abi kaķi atgriezušies savās pozīcijas, un kungiem komentāri iet vaļā.

Jāaa, pavasaris, katram pēc spēkiem.

Ierosinu izpētīt karti, kā tad, esam pašāvušas ceļam garām, nu, neko, beidzam kafijas pauzi, kāpjam mašīnā un…. Lilija aizstūrē pretējā virzienā. “Kā – nepareizi. A kā es tā sajaucu? Kas mana ar galvu notiek?” – te nu man pasprūk skaļie smiekli.

Grado tiešām ir ļoti skaista, un mums īpaši laimējas – šī ir pirmā “brīvlaišanas” diena, un pilsētā ir tirgus. Tirgus burzma mani īpaši nevilina, bet viss mainījās tajā brīdī, kad tālumā ieraudzīju stādu tirgotāju. Viss nogurums kā ar roku atņemts, eju uz priekšu tik raitā solī, ka Lilija elso no aizmugures:

“Kas tu par cilvēku, ne zelts un briljanti, nu paskaties, kādas skaistas, vizuļojošas kleitas. Nē, tev tik tās puķes prātā. Kāzu kleita jāskatās, nu paskaties, kāda rozā skaista, un vēl tā salmu cepurīte ar ziediem, bet tu tik par tiem stādiem.”

Fantāzija man laba, pilnīgi iedomājos sevi tajā rozā kleitā ar salmu cepuri galvā un spīdīgām zelta “špiļkām”. Tas būtu skats par miljonu.

Tirgus ir pārsteidzoši liels, bez visur esošajiem dažādas kvalitātes drēbju pārdevējiem ir arī krāmu tirdziņš, daudz stendu ar maizi (nav garšīga), gaļas, siera piedāvājumi (ļooooti garšīgi). Siera stends mani pievelk kā milzu magnēts, bet šobrīd varu atļauties tikai pagaršot, nav manam budžetam. Toties tieku pie vietējo zemeņu stādiņiem un izmēģinājumam paņemu zirņu stādus. Lilija tiek pie lociņiem un dīvaina izskata ne ta dārzeņa, ne ta salāta, kaut kas starp eļļas rutku un skābeni.

Ejot cauri tirdziņam, mani pārņēma tādas saldsērīgas atmiņas par “Zaļā tirdziņa” laikiem Berga bazārā sestdienu rītos. Par tikšanos ar savējiem. Tas bija tik sen un reizē – tik tikko.

Apmierinātas ar pirkumiem, izmetam līkumu pa pilsētu, pamāju sveicienu vēl slēgtajam alberģim un dodamies caur Trubiju “senda del Oso” (Lāču ceļa) virzienā.

Šī ir viena no takām, kuru jau vasarā gribēju izstaigāt, nobiedēja takas garums – 30 km uz vienu pusi. Izrādās, nav tik traki, taka veidota tā, ka ik pa kādiem 5-7 km šķērso kādu ciematu. Tātad – varam veikt pa daļām. Tas iepriecina.

Nolemjam sākt no sākuma, novietojam mašīnu ēnā, apbruņojušās ar ūdens pudelēm, dodamies ceļā. Vienubrīd pazibēja doma – ir silts, saulīte silda, varbūt atstāt jaku mašīnā, bet veselais saprāts lika ņemt līdzi. Paldies viņam par to!

Fascinē, kā spāņi iekārto savas dabas takas, viss ērti piebraucams, norādes, norobežojumi gar klintīm, gravām, tik piemirst par atkritumu urnām un labierīcībām. Šobrīd cilvēku nav daudz, bet tūrisma sezonā, pieļauju, ka labāk no ceļa nost neiet.

Līkums, līkums, cēliens, līkums, tunelis, un ieejam mazā ciematā. Aaaa, kā te viss atšķiras no pieokeāna ciematiem! Zeme arī labāka, katrs pleķītis apstrādāts, man siekala līdz zemei, ech, vienu tādu lauku ap manu māju… Nevar to lauksaimniecību no manis ārā dabūt, nekādi nevar, pirksti niez.

Manu siekalošanos pārtrauc bubināšana – pie akmens sētas pienācis vietējais bērītis – tāds neliela auguma, spēcīgām pinkainām kājām. Vienam grūti, tā nu, sajutis manu zirdzinieka dvēselīti, nāk runāties. Lilija pasper soli atpakaļ, viņai zirgi un govis labāk pa gabalu skatāmi. Krēpes pabužināt neļauj novilktais elektriskais gans, žēl..

Mazais ciemats ir īsts baudījums acīm un iekšu iekšiņām, tieši tādā – ar senajām mājām, mierīgo dzīves ritmu, es meklēju savu māju. Cauri ciematam tek neliela, strauja upe, kas gan šobrīd izgājusi stipri no krastiem – kalnos sniegs kūst, un biežie, spēcīgie lieti arī savu darījuši. Te pirmo reizi redzēju vecu veco publisko veļas mazgātavu, kur pirms ūdensvadu ierīkošanas ciema sievas veļu mazgājušas. Viss skaisti sakopts, katrā pagalmā vismaz viens paliels citronkoks ar augļu pilniem zariem, un neviens tos nevāc. Ciemata centrālajā laukumā aug liels apelsīnkoks, pilns ar smaržīgiem, lieliem augļiem, kuri nenovākti krīt pie koka saknēm vietējam vistām par lielu prieku. Pie katras mājas salikti puķu podi ar ziedošām alpu vijolītēm, ziemassvētku kaktusiem, ģerānijām, kallu leknie ceri gozējas katrā grāvmalā dzelteno prīmuliņu ielokos, rozā ziedu kupenās zied mandeļkoki, tiem piebalso ķirši un plūmes.

“Ivetta, весна!”, nosauc Lilija un, rokas izpletusi, aizjož pa seno akmens tiltu. Jā, šādi ciemi ir kā dzīva vēsture ar senajām dzīvojamajām ēkām, kūtīm un “orio” – uz akmens stabiem uzceltām klētīm. Ģimenes turību noteica tieši pēc “orio”, jo tur glabājās visa ēdamā pārtika un sēklas.

Tālāk pa taku pēc nepilna kilometra nākamais ciems, pareizāk sakot, māju pudurītis ar savu nelielo kapsētu, miniatūrīgo kapelu un īpašo sargu maza, melna, pinkaina suņuka izskatā, kurš nāk pēc savas muitas tiesas. Mums somā tikai vārīts kartupelis, divi bumbieri, riekstu sauja un daži lociņi. Suņuks paliek ļoooti neapmierināts un gluži kā ēzelītis I-ā apsēžas uz dupša un pavada mūs ar sērīgu skatienu:

“Visi skrien un skrien, nav, ar ko parunāt, neviens desu neatnes, ech…”

Tā sēžot viņš paliek, kamēr pārejam pāri kārtējam tiltiņam un jau esam gandrīz klāt mūsu šodienas mērķim – lāču dārzam. Te lielos aplokos lāčiem ierīkoti pastaigu laukumi, bet, mums par lielu vilšanos, neviena nav, kā skaidroja viens no apmeklētājiem – viņi guļot. “Kā, viņi guļ? Kas viņi, prātā sajukuši? Kāpēc guļ, te taču nav Krievijas sniegoto ziemu! Ēdamā daudz, redz, te pat govis staigā (!!!),” Lilijas sašutumam nav gala, “Vajag pasvilpot, lai ceļas augšā. Nu, kur tie lāči? Paskat, kā mūs apčakarēja,” viņa nebeidz pukoties, bet manas domas pārņēmis kas cits – mazajā uzkalnā pie ceļa ieraudzīju skābenes – tādas lielas, treknas, sulīgas. Mēs sapratāmies no pirmā acu skata – “Tas ir ēdams, skābenes?” – tā Lilija, saku “Jā.” Un gandrīz vienlaicīgi devāmies papildināt pavasara vitamīnu krājumus. Pieskābeņojām divus maisiņus.

“Nē, Ivetta, ar tevi tā mierīgi nevar iet pastaigā, ir jāsagatavojas, vajag maisiņus, šķērītes, lāpstiņu.” Es piekrītoši māju ar galvu, jo no katras pastaigas mēs kaut ko atstiepjam mājās. Lilija ir pilsētas bērns, es it kā arī, bet daudz laika pavadīts laukos ar augu valsti, iepazīti tās labumi. Tā nu i čiekurus vācam, i pumpurus, ogas. Šķiet, vienā vietā lakšus redzēju, būs jāpārbauda.

Vispār, tās mūsu augu un ogu ekspedīcijas ļoti mulsina manus mīļkaimiņus – viņiem no bērnības ieaudzināts, ka no meža mājās kaut ko stiepj tikai nabagie, bagātie pērk veikalā.

Te mums ar Liliju ir kopīga dziesma – dabā viss ir garšīgāks un tīrāks; piekrītoši ar galvu mājot visu uzklausām un darām pa savam.

Pie mašīnas tiekam jau krēslā, līdz ar pēdējiem saules stariem. Ar visu līkumošanu esam nogājušas 15+ km, lauztās potītes smeldz, bet ir tāds prieks par dienu. Lielajā pateicībā Lilijai par manis izvilkšanu no mājām atpakaļceļā raujam vaļā “жили у бабуси два веселых гуся”.

Mazciemā iebraucam jau krietnā tumsā, dārzs sagaida ar reibinošu hiacinšu smaržu, zied visas 28 manas daiļavas, vēl tikpat šo pavasar iestādītās tik degunus izbāzušas.

Laimīga!

Priekšā vēl viena traka nedēļa ar papīru kārtošanu, policijas apmeklējumu, un beidzot jāpieķeras klāt sen atliktajam jaunajam projektam – jaunam lekciju ciklam – un sen atliktajiem stāstiem. Šonedēļ maz runāšu.