Atlaist sāpi

Nakts pirms saulgriežiem, mazliet neierasti, ka nebūšu kopā ar savējiem pie Saulgriežu rīta uguntiņas. Šogad degšu to savā sirdī un sūtīšu pa dzirkstelītei savējiem.

Tā kā Lakšmi pēc mājās sveces nededzu, tad sveču galdiņu ierīkoju uz āra terases. Ziemassvētku kaktuss, no Rīgas vestais, šajos desmit mēnešos izaudzis varen brašs un saziedējis kā maigi rozā kupena, un kalpo kā galvenā Ziemassvētku rota.

Un vēl pie durvīm pieliku Carlas cepto, dāvināto piparkūkas zābaciņu. Māja uzposta, varam gaidīt brīnumu. Kā ar pašu?

Pašai diena izvērtās gana emocionāla. Šķiet, šogad es to vien daru, kā metu izaicinājumus sev – izvilkt skeletus no skapjiem, pārvarēt kādu “nevaru”, “nesanāk”, “ ko par mani padomās”, kādam tarakānam ik pa brīdim piepucēju mundieri.

Vai viegli runāt par to, kas piedzīvots tajā vecumā, kad vēl sevi aizstāvēt nevarēji, nevarēji arī mantas salikt sainī un doties, kur deguns rāda, jo esi vēl maza? Bet tas lielais, kuram būtu jāsargā, jāmīl, jāmāca, stāv kā milzu ēna un izgāž pār tavu galvu savas neveiksmes, paša sadragātos sapņus.

Nav viegli, īpaši, ja tas jādara plašas publikas priekšā. Arī šis izaicinājums pieņemts. Un, lai arī kaut kur fonā dzīvo baža, kā to uztvers mani lācēni, pašai kā kāda smaga, neērta āda nolobījās nost. Arī šī durvis varēju aizvērt. Vai viegli runāt, ja asaras aizžņaudz balsi – nē.

Viss tas, kas tik daudzus gadus ir sāpējis, nu ielikts pagātnes grāmatā, aizvērts un nolikts tur, kur tai jābūt.

Devu sev balvu – brīvu vakaru no jebkādiem darbiem, iekāpu mašīnā un aizbraucu pasveicināt okeānu. Sen. Sen nebiju redzējusi. Tikai tad, kad ieraudzīju, sapratu, cik ļoti biju noilgojusies. Kāri tvēru to īpašo gaisu un smaržu, kas rodas, savirpuļojot ziemas miglai ar okeāna viļņiem. Pēc lielās vētras mazliet spocīgi skatīties uz lauztajiem kokiem, augšā, pašā akmeņu krāvuma augšgalā, viļņu uznestajiem, spodri nopucētajiem kokiem – kāds spēks ir bijis vēja dzītajiem viļņiem.

Kaut pa dienu bija + 18, ir ziema, un daba to rāda – koki bez lapām, sarkani rūsganās kazeņu stīgas, ap kailajiem, puskaltušajiem koku stumbriem apvijušās efejas mazās kalnu upes krastus padara par sirreālas filmas cienīgu norises vietu. Vētra nav saudzējusi arī augsto kalnu, lielais lietus ūdens daudzums izskalojis zemi zem raženo eikaliptu saknēm, tagad tie stāv ar atkailinātām saknēm pusbrukušajā kalna nogāzē. Daba simboliski rāda to, kas notiek cilvēku pasaulē: daži brūk, citi rod spēku savā vājumā, vēl kādi caur sāpēm atrod mīlestību, bet vēl kādi, tā arī neuzdrošinājušies iznākt gaismā, pagātnes baiļu un sāpju pārņemti, savilkušies kamolā sēž savā ēnas pusē…

Mazliet citāda Advente, mazliet citāda arī es.

Paldies par lielo atbalstu šodienā. Bija aizkustinoši lasīt jūsu ziņas, vēl visiem neesmu atbildējusi, vajadzēja nedaudz laika sev, iziet ārā no uzjundītajām atmiņām, emocijām…

Liels paldies Raivim – manas drosmīgās, viedās un izdomas pilnās draudzenes vīram. Viņš ar savu veselīgi ironisko humoru pielika dienai veselīgu izsaukuma zīmi – kā ķirsīti uz putukrējuma tortes.

Lieta tāda, ka abas – nesarunājušas – uzdrošinājāmies runāt ar pāris stundu starpību. Raivja pērkondimdošie smiekli:

“Pat paraudāt jūs darāt kopā!”

Saruna pusotras stundas garumā ar draudzenes ģimeni izvērsās patiesā smieklu, joku un sirsnības terapijā.

Vēlreiz paldies.

Patiesā sirsnībā,

Es.

P.s. Vēl trīs “noteikumi” izpildīti. Palmas bilde – ček, okeāna bilde – ček, pirmā zieda bilde – ček (kas tas ir – nezinu, kaut kas no staipekņiem, smaržo reibinoši).