22.11.2021. Īsie stāsti jeb “45 soļi līdz....”

Saskaitīju, šis ir 10. solis

Aiz loga kopš vakardienas ārdās Dana. Visi saimniekus mīlošie suņi ar mieru staigāt pamperos. Mani kaķi – nē! Sēž, brēc pie durvīm, ārā vajagot. Atveru, pabāž degunu un, aši apcirtušies, pazūd augšā gultā uz apsildāmā palaga.

Kaut kad dienas vidū ziņās parādījās, ka Danai vienai skumji palicis, kompānijā nākšot kaut kāds uragāns Larry. Man šķiet, ka šāds scenārijs jau ir bijis, tāpēc, drošs paliek drošs, rikšiem uz siltumnīcas pusi, uzkraut esošajiem akmeņiem vēl pārīti. Dažās minūtēs esmu slapja līdz ādai un arī apzūdu augšā gultā uz apsildāmā palaga, drebināmies visas trīs.

19.01.2026. Kad jāaizver durvis

Saulīte pakāpusies augstu kalnā. Caur sniegiem, lietiem, puteņiem jūtama pavasara smarža. Šis ir laiks, kad gribas atvērt durvis kam jaunam — varbūt kam iepriekš nepaspētam, neapgūtam. Bet, lai to izdarītu, kādas citas durvis jāaizver. Ar šo ierakstu noslēdzas stāstu sērija „Dzīve mazciemā”.

Tikai tie, kas neslēpjas no dzīves, saņem patiesās dāvanas!

11.06.2023. Namiņa rīta stāsti – 20

Pamodos un sāku meklēt attaisnojumus, kāpēc šodien nekur nebraukt. Ar sirdi, ķermeni saprotu, ka jāizraujas no mājas darbiem, bet prāts nebalsī auro par nepadarītajiem darbiem. Savācos un braucu. Galamērķis – Candas. Neliela pilsētiņa pusstundas braucienā no namiņa, kur tiek svinēti Pirmās Komūnijas svētki. Šeit pieņemts, ka gājienam paredzētās ielas tiek greznotas ar ziedu paklājiem, ko kārto agri no rīta. Šejienes tirdziņi un svētki uz LV fona izskatās pabāli, tas jau pieredzēts. Mēs esam ļoti izlutinājušies, tik ļoti, ka atradīsim, kur piesieties pat pie visskaistākā darba. Te viss vienkārši -paņēmi zāles kušķīti, ieliki trīs margrietiņas, pats lepns, pārējie apbrīno. Neviens neiespringst, dara visu ar prieku, pēc tam ar prieku svin.