Vēlmes un izvēles

Ilgi domāju – nez, pie kāda ieraksta pielikt šo jauko bildi.

Es padomāju, Visums atbildēja.

Esi prātīgs ar savām vēlmēm.

Vakar apritēja mēnesis, kopš tā septembra rīta, kad namiņā ieradās īrnieks. Tā kā līgums tik’ uz vienu mēnesi, sagaidot puslīdz pieņemamu laiku, dodos klauvēt pie durvīm, uzzināt tālākos plānus. Klauvēju vienu reizi, otru – klusums, atslēga durvīs. Klauvēju trešo reizi, tad uzmanīgi veru durvis.

Īrnieks aizbraucis neatvadoties, un skats, kas paveras manām acīm, liek aizvērt durvis: “es negribu to redzēt”.

Viesistaba vēl tā, bet virtuvē grautiņš, netīru šķīvju kaudzes, pusizēstu ēdienu pakas, trauki, baltā flīžu grīda pielieta, izlietotas salvetes, papīra dvieļa gabali saņurcīti mētājas pa galdiem, grīdu. Izsprāgu pa durvīm atelpoties.

Ahā, mani draugi, kuriem pieder viesu nami, jau smaida – mēs Tevi brīdinājām, ar viesiem ir pārsteigumi.

Cik labi, ka man ir savs personīgais psihoterapeits – palma. Vispirms ļauj pieglausties stumbram, izčukstēt bēdu, tad uzšauj ar vēja sašūpotu zaru – ko čīksti, ņem slotu, ej, tīri. Tava māja, Tava atbildība, ko ielaidi, kā uzmanīji.

Un palmai pilnīgi taisnība, atmiņā atausa nesenā saruna ar kādu sievieti par “mājas” durvju atvēršanu kādam, kurš aizgāja līdzīgi, kā mākslinieka kungs – neatsveicinoties, atstājot aiz sevis grautiņu – sabradātus sapņus, pieviltas cerības, piesmietu uzticību.

Pazīstami, vai ne?

Un, jo vairāk, uzvilkusi garos gumijas cimdus, šmuclietu liku maisos, jo pateicīgāka par visu šo es tapu. Tik uzskatāmi fiziskajā plānā redzams tas, ko liela ļaužu daļa nēsā dziļi sevī. Nēsā tos sabrukušos sapņus, piesmieto uzticību un nespēj iztīrīt savu “māju”, jo kauns – kā es tā atļāvu.

Nepārmet sev, uzvelc cimdus un izmēz šmuces ārā, tās nav Tavējās, tās pieder tam, kurš atstāja, kaut pats ir projām. Tu savu māju iztīrīsi, bet viņam/viņai ar neredzamo šleifi būs jādzīvo.

Kad biju lielāko grautiņa daļu nokopusi, ielikusi pirmo partiju drēbju veļas mašīnā, nogāju uz savu mājas daļu pēc tīrīšanas līdzekļa, atgriežoties mani sagaidīja Cristina – īrnieka vecāku mājas uzkopēja, ko tēvs atsūtījis savākt aiz dēla. Abas sasmaidījāmies, Cristina bezspēcīgi noplātīja rokas – tā bija katru reizi (viņa cītīgi reizi nedēļā brauca uzkopt). Nu, neko, tāds darbs, sarunājām, ka es uzņemos šefību par mazgājamo veļu, lai viņai nav laiks jātērē gaidot, kamēr n-tās porcijas izmazgāsies, viņa satīrīs pārējo.

Re, pateicoties īrniekam, esmu tikusi pie savas cleaning lady, paldies par to. Un prātā atkal viena mapīte sakārtojusies.

Vai manī ir dusmas, neapmierinātība – nē, ir mieriņš un jaunums – apgūta vēl viena mācība, kā sevi jāpasargā.

Jau pēc stundas, sarakstoties ar draudzeni, varējām garšīgi izsmieties (nejaukt ar apsmiet) par viņas pieredzi viesnīcas uzkopšanas darbā. Viesnīca Londonā no ļoti lepnā gala.

Dzīvē vēl būs daudz situāciju, katra kaut ko nesīs, dos, un tikai no manis pašas būs atkarīgs, ko, kad sevī ielaidīšu, ļaušu palikt.

Paliec sveiks, māksliniek Carlos, lai atrodas kāda jauka būtne ar elfa acīm, kas no sirds spēs novērtēt Tavas poēmas un pratīs atbrīvot no sadzīves rūpēm.

Bet man paliks atmiņas ar viegla smaida piegaršu par ugunīgām panikas dejām, pieredzi, ka varu tikt galā arī ar drošinātājiem, apkures katliem un citām sīkām lietām. Kas zina, kur šī pieredze mani aizvedīs.

Un vēl – mūsmājās ir sācies lielais gaidīšanas laiks – līdz Gunitas atbraukšanai, līdz dārza pārmaiņām atlikušas piecas dienas.

Kas jāpaspēj:

• divas reizes aizjoņot uz Gijonu uz spāņu valodas nodarbībām;
• izpildīt mājas darbus;
• sagatavot un novadīt online lekciju par Likteni;
• uzrakt pēc iespējas lielāku dārza platību;
• nopļaut visu pļaujamo;
• piepildīt ledusskapjus;
• sagatavot trim viesiem istabas;
• sagatavot jautājumu sarakstu;
• pagatavot sagaidīšanas vakariņas.

Ceturtdien aši viens izaicinājums jāpieņem un jānokārto, bet par to sīkāk tad, kad izdarīšu.

Būs bikucīt, ko iespringt.

Vēl no jaunumiem: Lakšmi šorīt klēpī pati ielēca, mince lēnām atgriežas savā “ādā”. Joprojām ļoti bailīga, bail no visa un visiem, bet vismaz ēd, mani atpazīst, pati ielec krēslā. Sāku lēnām pēc rotaļu biedrenes lūkoties.

Tas šodien viss, ārā +18 , sijā smalks lietutiņš.

P.S. Acu skats bildē atbilst tam, kāds varēja būt no rīta.