2018. gada 2. aprīlis

Miera un atpūtas diena.

Esam Fisterrā – pasaules malā – un tā arī jūtamies.

Laika plūdums nesteidzīgs. Līst – pasēžam krodziņā, uzspīd saule – ejam ķert okeāna un vēja kaifu. Ceļš uz bāku ved kalnā augšā pa līk-loču taku. Kamēr es nesteidzīgi tipinu, Ketija paspējusi tuvējo mežiņu izskraidīt un sajūsmā lec kā sienāzis:

– “Man ir četri čiekuri – četri dimanti.”

Herbārijam tiek vākta koku miza, garās, slaidās, smaragdzaļās skujas un dažādie augi. Esmu šokā par savvaļas kallu audzēm.

Zemes mala mūs sagaida ar spēcīgu, no kājām gāzošu vēju. Lai iegūtu episkās bildes, jāstāv ar ieplestām kājām, vai vēl labāk – jāatstutējas pret akmeni.

Ļaujos vējam un okeānam. Vajadzētu iet pie lielā akmens un kaut ko vēlēties, bet… kopš rimušas visas iekšējās kaislības, kopš zinu, kā darbojas vēlmju piepildīšanas mehānisms (tik tiešām – dzīvē var dabūt pilnīgi visu, ko vēlies), tādu ūber lielo vēlmju nav. Jā, protams, sirds dreb par bērniem, lai būtu veselība, lai blakus labi cilvēki, lai spēj atrast piepildījumu savai dzīvei, bet… tās ir viņu dzīves. Būs tā, cik paši ies un darīs savā labā. Es varu tikai ar savu piemēru radīt, ka nav nesasniedzamu virsotņu.

Lai sāktos kaut kas jauns, kaut kam jābeidzas. Jau rīt sāksim atceļu uz Madridi, pēc tam uz Rīgu. Pirmais izlūkbrauciens būs noslēdzies. Pārdomu daudz; kā būs, to rādīs laiks.