Ceļā uz Sapni – 4

2018. gada 2. aprīlis

Miera un atpūtas diena.

Esam Fisterrā – pasaules malā – un tā arī jūtamies.

Laika plūdums nesteidzīgs. Līst – pasēžam krodziņā, uzspīd saule – ejam ķert okeāna un vēja kaifu. Ceļš uz bāku ved kalnā augšā pa līk-loču taku. Kamēr es nesteidzīgi tipinu, Ketija paspējusi tuvējo mežiņu izskraidīt un sajūsmā lec kā sienāzis:

– “Man ir četri čiekuri – četri dimanti.”

Herbārijam tiek vākta koku miza, garās, slaidās, smaragdzaļās skujas un dažādie augi. Esmu šokā par savvaļas kallu audzēm.

Zemes mala mūs sagaida ar spēcīgu, no kājām gāzošu vēju. Lai iegūtu episkās bildes, jāstāv ar ieplestām kājām, vai vēl labāk – jāatstutējas pret akmeni.

Ļaujos vējam un okeānam. Vajadzētu iet pie lielā akmens un kaut ko vēlēties, bet… kopš rimušas visas iekšējās kaislības, kopš zinu, kā darbojas vēlmju piepildīšanas mehānisms (tik tiešām – dzīvē var dabūt pilnīgi visu, ko vēlies), tādu ūber lielo vēlmju nav. Jā, protams, sirds dreb par bērniem, lai būtu veselība, lai blakus labi cilvēki, lai spēj atrast piepildījumu savai dzīvei, bet… tās ir viņu dzīves. Būs tā, cik paši ies un darīs savā labā. Es varu tikai ar savu piemēru radīt, ka nav nesasniedzamu virsotņu.

Lai sāktos kaut kas jauns, kaut kam jābeidzas. Jau rīt sāksim atceļu uz Madridi, pēc tam uz Rīgu. Pirmais izlūkbrauciens būs noslēdzies. Pārdomu daudz; kā būs, to rādīs laiks.

Citi raksti

Hospitalero – Part 2. Raul and Fainters firsthand
My second and third day. I've adjusted to my new home and am learning to communicate with all three priests.
Hospitalero – 4. daļa
Pirmā nakts priekšnieces lomā. Teikšu kā ir - savādi trauksmaini. Vakara apgaita, durvju aizslēgšana, slēģu pārbaudīšana, brokastu sarūpēšana agrajiem gājējiem. Ir jau tuvu pusnaktij, kad uz deguna iegāžos gultā.
Dzīve mazciemā – 158
09.05.2025. Kamēr ieraksti lēnām top, mazais ieskatiņš

“Tikai nedzen mani kalnos, pakaļējā šasija netur,” tā telefona klausulē brēc Inga. “Es staigāju, bet lēnām, bet es iešu,” tā Tanita. Braucām uz skaisto Cares taku. Es izvēlos priekš sevis kā šofera grūtāko ceļu - braukt uz takas augšējo galu, toties viesiem vieglāka iešana, ainaviskāki skati un burvīgs krodziņš brokastu kafijai un ļoooti gardām pusdienām. Pie kam, tā kā braucu šeit jau piekto gadu un ne vienu vien reizi sezonā, man tiek bezgala gards vīns, ko saimnieks, piemiedzot ar aci, sauc par “el agua espacial” . Visiem citiem - parastais mājas vīns (arī gards, ne tuvu “el agua espacial”).

Dzīve mazciemā – 31

12.02.2021. Zīmēt mīlestību.

Mīlestību ņemt vai dot, varbūt abējādi? Kura roka stiprāka, kura siltāka, kura maigāka? Es zīmēju, domās staigāju pagātnes un nākotnes ceļus, līdz tie saplūst vienā. Nansija vēro, zīmuļi liek ūsām drebēt no satraukuma tā pat kā manas brilles un telefona vads, kurš pārvērsts skaistā mežģīņrakstā.