2018. gada 31. marts
Diena sākas ar adaptēšanos spāņu ceļu satiksmes īpatnībās:
- luksoforos nav dzeltenās gaismas. Actiņa ir, gaismiņas – nav;
- spāņi sevi neapgrūtina ar pagriezienu rādīšanu;
- apļos (vidū) ir luksofori, dažos pat četri!!!
Braucam tālāk uz ziemeļiem, augstāk kalnos, paredzēti ap 320 km, mērķis – tikšanās ar Huanu Izspiedēju (iesauku dabūja pateicoties savai gaudošanai par naudas tēmu un acīm redzamo vēlmi izkāst vai uzmest).
Sākums raits, ar kārtīgu smieklu devu, kad navigators svinīgi paziņoja, ka braucam pa antibiotiku avēniju. Tūlīt pat parāvām jociņu, ka tas ir veltījums man, un ka Dievam visi kukainīši, visi vīrusiņi un bacilīši mīļi.
Jo tālāk braucam, jo, Ketijas vārdiem runājot, episkāk paliek. Debesis nomākušās tumši lillā, visi kalni noklāti ar sniega segu, un uz ceļa parādās pa kādai nodevīgai baltai pūkai. Ketija sēž blakus un sajūsmā lēkā – ai, cik skaisti, cik skaisti, esmu paradīzē.
Daļa manis ir gatava viņai līdzi lēkāt, bet otra daļa sāk just nepatīkamu trauksmi. Pēc stundas, izbraucot no gara tuneļa, iekļūstam putenī. Spānija, marta beigas, putenis!! Aļo, bāze, jums reģistri nav nojukuši???
Ar katru kilometru paliek nejaukāk un nejaukāk. Jā, skaistums neaprakstāms, bet putenis, un uz ceļa sāk veidoties sniega kārta, kad nobraucam no maģistrāles, tā sasniegusi jau 5-7 cm. Lieki teikt, ka mūsu mašīnai ir vasaras riepas. Arī pārējiem braucējiem ir tikai tādas, tāpēc mašīnas stāv kūļu – vāļu pa visu ceļu. Vienā līkumā saslīdējis smagais, nosprostojot gandrīz visu ceļu. Spāņu relaksētais miers netiek traucēts, viņi vienkārši atstāj mašīnas un iet uz tuvējo krodziņu, pēc divām stundām braukšot ceļu tīrītājs. Bērni priecājas, jo daži sniegu redzot pirmo reizi. Mēs tādu greznību nevaram atļauties, iekrampējos stūrē un, skaitot visas zināmās lūgšanas, braucam augšā, apsnigušajā pakalnā, apbraucot atstātās mašīnas. Priekšā balta siena, un nervi uzdod, noparkoju mašīnu, ejam uz krodziņu. Izkāpjot no mašīnas, kājas līdz kurpju augšai iegrimst sniegā.
Pa to laiku stāvajā cēlienā nobuksējis viens “mersis”, bariņš ļaužu metas palīgā un, skaļi sasaucoties, uzstumj kalnā.
Sazvanām Huanu, sarunājam tikšanos uz vēlāku laiku. Klusu ceru, ka sniega mašīna drīz būs, bet… šī ir Spānija, un šodien, tāpat kā vakar, rīt, parīt un aizparīt ir svētku dienas, punkts un basta! Svētkos nestrādā.
Pēc divu stundu gaidīšanas, kur putenis mijās ar lietavām, kaut ceļš vēl balts, nolemjam braukt. Mums palikuši tikai 22 km, iedrošinu sevi, ka man taču Alūksnes bezceļu rūdījums. Tik bieži gadījās “sist pirmo sliedi”, jā, bet riepas!!!
Neko, braucam. Ketija ir fantastisks stūrmanis, kamēr es caur sniegiem mēģinu saskatīt ceļu un noturēt uz tā mašīnu, viņa uzmana navigatoru un iedrošinoši sauc atlikušos kilometrus. Kad šķita, ka nu jau viss, trāpījām īstā ziemas dāvanā – iebraukto sliežu nav, sniegs smags, biezs, cēliens stāvs, mašīnīti sāk nēsāt, un katrs metrs nāk ar lielām grūtībām. Uzbraucot kalnā, labāk nepaliek, iebrauktās sliedes liecina par vismaz 3 mašīnu slīdēšanu. Teikt, ka biju pārbijusies, nozīmē neko nepateikt. Nu jau skaļi runāju – tikai neapstājies, tikai neapstājies. Kad pēc trim kilometriem sasniedzām mērķi, ieraudzīju, ka mašīnīte ar snīpi bija sniegu stūmusi. Jēziņ, nekad vairs kaut ko šādu negribu piedzīvot.
Dabā Huans Izspiedējs izrādījās vēl nepatīkamāks kā sarakstē, bet piedāvājums kārdinošs. Pilnīgi noteikti tas aizņems mūsu prātus brīvajā laikā. Alberģis fantastisks, nav liels, bet vairāk kā 300 gadus vecās ēkas vēsture dara savu. Esmu iemīlējusies šajā ēkā. Atkal atliek paļauties uz Visumu. Bet šo reāli gribās. Nāks laiks, nāks padoms, šonakt paliksim Lugo. Rīt mūs gaida Enrike Smaidīgais.
