Pirmā nakts priekšnieces lomā. Teikšu kā ir – savādi trauksmaini. Vakara apgaita, durvju aizslēgšana, slēģu pārbaudīšana, brokastu sarūpēšana agrajiem gājējiem. Ir jau tuvu pusnaktij, kad uz deguna iegāžos gultā.
Apkārt vēl valda tumsa, kad alberģa klusumā atskan skrāpējoši, lauzoši brīkšķi. Vēl pilnīgi apdullusi metos lejā, bet tur viens korejiešu izcelsmes gājējs ar visu spēku rauj durvis uz nepareizo pusi, pie tam neatvelkot apakšas bultu. Nu, jopcik, vakar visiem tika parādīts, izstāstīts. Arī ieraudzījis mani, kungs tomēr nepārstāj raustīt durvis. Skaņa tāda, kā kāds ar lielgabalu šautu. Ātrumā sajaucu valodas un noaurojos – tiho!!! Tas iedarbojas, durvis tiek liktas mierā, un es viegli tās atveru. Kungs pa durvīm ārā, es kāpju pa trepēm uz savu istabiņu.
Dzinn, zvans pie durvīm, griežos atpakaļ, atveru – kungs stāv, esot nūjas aizmirsis. Cilvēkmīlestība mani pamet, dodot vietu migrēnai. Viss jampadracis ir pamodinājis vēl dažus ceļiniekus, alberģī sākas rosība, pulkstens ir tikai puspieci. Galva sāp, acis krīt ciet, bet iet gulēt nav jēgas. Sēžu uz gultas un masēju sev galvu.
Īsajā miega brīdī redzēju dīvaina sapņa savārstījumu, kur cita starpā pavīdēja mazās Gundegas seja (par šo īpašo meitenīti un viņas mammu Ingūnu esmu iepriekš rakstījusi), palika pavisam jocīgi. Kaut kā savācos, izdzeru dubultstipru kafijas porciju, trīs Ibumetina tabletes un ķeros pie uzkopšanas darbiem. Kad ierodas mani pūčuki ar semināristu, otrais stāvs jau izpucēts, izvēdināts. Bet man Jurģu diena, jāpamet skaistā istabiņa otrajā stāvā un jāpārceļas uz pirmo, kur dzīvoja Rauls – tuvāk durvīm, lai ātrāk var visam piekļūt. Ak jē…tā alkohola un cigarešu smaka!!! Rauju vaļā logu, taisu caurvēju, manai migrēnai ir viedoklis, un vispār, IR neoma!
Ieraugot Danielu, ņemu pie rokas, saku, ka vajag parunāties. Manāmi izbrīnīts, viņš prasa, kur? Es norādu uz kapellu. Daniels pavisam jocīgi paskatās, bet paklausīgi seko. Apsēžamies un es lēnām, apdomājot katru vārdu, sāku stāstīt par savu draugu ģimeni, par smagi slimo Gundegu un par to, ka visi, kam tuva viņa un viņas ģimene, lūdzam par svētītu, vieglu aiziešanu. Stāstu par slimību, par to, ko Ingūna izcīnījusi, kā nerunājošu bērnu iemācījusi sazināties vairākās valodās, par dziesmu, kurai vārdus sarakstīja Gundega, par pēdējā pusgada sāpēm, par to, ko jūt māte, raugoties uz sava bērna mokām un nespēju palīdzēt. Runājot mana seja noplūdusi asarām, pamanu to tikai tad, kad Daniels sniedz savu kabatlakatu, arī viņam tek asaras.
– “Kā tu domā, ko tuvinieki, draugi un tu gribētu? Brīnumu, lai izveseļojas?”
Pasmaidu:
– “Daniel, mēs neesam bērni, tu pats labi zini, ka arī brīnumiem ir savi limiti, šis nav tas gadījums. Mēs lūdzam svētītu aiziešanu. Ko vēl Ingūna var savā un sava bērna labā izdarīt, lai vārti atveras?”
Daniels raugās manī ar lielām acīm:
– “Tu tik mierīgi par to runā?! Nav jautājumu – kāpēc tas tā, nav jautājumu par situācijas pieņemšanu?”
Atbildu, ka ģimene ļoti vieda, kopā ar meitu bijuši Indijā, un stāstu par mūsu sestdienu ugunsrituāliem, par ceļu, ko katrs nogājis, lai šo pieņemšanu iemācītos. Attaisu Facebook un rādu Ingunas un Gundegas bildes, mēģinu pārtulkot dažas vēstules, īpaši to, kur mazā meitene raksta par mākslu ieraudzīt skaisto lietās, kur vairums redz tikai bezizeju. Daniels pieceļas, aizdedz sveci un saka, ka tuvākās dienas uz altāra degs svece Gundegai, un šovakar visa mise būs veltīta viņai un viņas ģimenei. Vēl mirkli sēžam kopā, klusējam, tad viņš viegli pieskaras manam plecam:
– “Es tevi te atstāšu.”
Sēžu un domāju, cik dažbrīd pašsaprotami uztveram lietas, kas citiem būtu lielākā pasaules dāvana. Cik bieži apsaucam savus bērnus – kuš, tagad nerunā, bet Ingūna daudz atdotu, lai kaut vienu vienīgu reizi dzirdētu, kā meitiņa viņu par mammu nosauc. Tā sirds iesāpas par to, ko negribot pati esmu saviem bērniem nodarījusi. Piedodiet, toreiz citādāk nepratu… bet laiku atpakaļ neatgriezt…
Paņemu pāris brīvas stundas un aizeju pastaigā pa pilsētu. Kad atgriežos, alberģī jau kūsā dzīvība, sabraukuši riteņbraucēji, kuri smejoties stāsta, kā kurš kuru apdzinis, un ka gulēt varēšot tikai uz vēdera. Kristina, jauka, runātīga amerikāniete, pa kāpnēm kāpj atmuguriski, briesmīgi sāpot kājas, krusti un dibens. Nobraukusi turpat 120 km, pēdējos 10 km – raudot. Ai, kā tas ar mani sasaucas. Ierādu viņai istabiņu ar vannu un iečukstu ausī, ka var dabūt masāžu. Kamēr iekārtoju pārējos, no sarunu istabas atskan šņākuļošana – seminārists atpūšas pēc pusdienām. Nu sliņķis un slaists, piežmiegt varētu!
Pēc brīža, viscaur sviedriem noplūdis, viltīgi sažmiegtām ačelēm, ierodas priesteris no Brazīlijas. Tā un tā, vai nakšņojot pie amata brāļiem varētu ko lētāk dabūt, un vēlams divvietīgo istabu? Manī atkal mostas jūtas. Saku, jā, padre, protams, un nosaucu parasto cenu. Pavaibstās, pavaibstās un sniedz ceļinieka pasi.
Pie durvīm mīņājas nenosakāma vecuma kungs ar lielu mugursomu un tādu acu skatu, kas liek ar vienu roku grābt ūdens glāzi, ar otru – konfekšu trauku, ar trešo – kaut ko, ko varētu izmantot kā vēdekli. Saucu iekšā. Viņam neesot naudas, tik zīmodziņu gribot. Vedinu apsēsties, sniedzu ūdeni un konfektes. Viņš kāri paņem mūsu Rudzupuķi.
– “Ņem, ņem vēl,” mudinu, “No kurienes nāc?”
Un kungs sāk stāstīt, ka ceļo jau sešus mēnešus, pēdējo mēnesi viens, ejot atpakaļ uz Romu. Viņa draudzene, ar ko kopā sākuši iet, pirms mēneša mirusi no vēža, tagad viņš nesot viņas pelnus izkaisīt pa ceļam, tā esot viņas pēdējā griba. Viņa pleci saļimst, kungs raud… nu viņai vairs nesāp, ir miers…. Bāc, kas šodien notiek???!!! Tik pazīstamas sajūtas, nepilni seši gadi pagājuši, kopš pati metu trīs saujas zemes uz sava labākā drauga zārka, pēc tam nedēļām ilgi tā skaņa atbalsojās ausīs. Satveru kunga roku, klusēdami sēžam. Te vārdi ir lieki.
Kamēr es runājos, Andrea un Daniels aizsteigušies uz virtuvi sameklēt kaut ko ēdamu, sapako mazajā piligrimu somā un nes kungam. Tikmēr seminārists arī atžirdzis, gatavs piedalīties sarunā, bet mans čūskas skatiens laikam nav sarunu rosinošs, un viņš pazūd pa alberģa durvīm.
Īsi pirms vakara mises Daniels pienāk klāt un rāda aprakstītu papīru, tā esot vakara lūgšana Gundegai. Pieeju klāt, pasaku paldies un apskauju. Tā mēs tur stāvam, lielā gaiteņa vidū – katoļu priesteris un kārtīga, tīrasiņu latviešu pagāne. Pēc brīža pienāk Andrea un Antonio, uzliek man roku uz pleca. Savējie. Tā dīvaini, bet savējie. Kaut kā tā sanācis, ka ik pa brīdim kāds no viņiem, kaut klusējot, pastāv pie mana galdiņa, tad aiziet savās gaitās. Tēvs Antonio iet garām un, kā starp citu nosaka:
– “Labi, ka tu te esi.”
Atsmaidu – labi gan….
