Camino – Diena 14

Četrpadsmitā gājiena diena

“Es varu staigāt!”

Pēc vakardienas lietiem, aukstuma un vispār – pē, šodiena ir īsta debesmanna. Ir skaidrs, ka biezajos apavos kājas neieaut, nācās iegādāties sandales, zole gan paplāna, pēdas jutīs katru akmentiņu, bet pirksti būs brīvībā un lielais caurums uz papēža arī. Tuvojas 100 km atzīme un soļotāju paliek aizvien vairāk, jo oficiālu sertifikātu par noieto ceļu dod jau no noietiem pēdējiem 100 km. Jā, ir daudz smuki sapucētu, trokšņainu ļautiņu, kuriem 5 dienas ceļā ir tāds feins tusiņš. Forši, atsvaidzina ilggājēju sejas.

Mežonīgais un zaļi zilo vīnogu lauku apvidus aiz muguras, esmu iegājusi Spānijas piensaimniecības daļā ar tai raksturīgajām smaržām, lasi – smakām, un govju pļeku rotājumiem. Ceļi tā pierotāti, ka kļūstu par balerīnu un griežu pirueti aiz piruetes. Šodienas lielais secinājums – Spānijā PVD vai nu neeksistē, vai klusi sēž pilsētā un uz laukiem nelien. Par skatiem, ko redzēju, mūsu lauksaimniekus apmīļotu i no priekšas, i no pakaļpuses, i caur ausīm un visām pārējām vietām. Nezinu Spānijas likumus, atbalsta programmas uzņēmējiem, bet viens ir skaidrs – te neviens nenovēro wc papīra pirkšanu un uzņēmējiem strādāt netraucē. Tā kā apkārt masu kapi nav redzami, tad droši var teikt – piligrimi un pārējie tūristi izdzīvojuši, tiesa, pa kādam piligrimam atbirst, bet tas ir pavisam citu iemeslu dēļ.

Ceļš šodien ar stāviem kāpieniem augšup un tikpat stāviem – lejup. Vēl neesmu pieradusi pie sandalēm, tāpēc pa ceļu pārvietojos kā “mamochka gusinja”. Pēkšņi aiz muguras atskan:

– “Hello, where are you from, I have an apple, you want?”

Atbildu, ka man ir konfekte, un izvelku “Bārbelīti”. Interesanti, kā tas būtu, ja pēkšņi kādam uz Brīvības ielas uzsauktu – hei, no kurienes tu? Ā, no Bauskas! Skaista pilsēta, man ir konča, paiesimies kopā? Varbūt jāsarīko tāda akcija? Ieva Brante to noteikti varētu.

Bet tikmēr Santjago ceļā ciems nomaina ciemu, un kādas mājas pagalmā uzklāts galds ar našķiem, vīna pudelēm, aukstumkastē ūdens un sulas: “nāc, ceļiniek, piestāj, paņem, ko vēlies, un atstāj, cik vari. Tas, ko tu šodien atstāsi, palīdzēs tiem, kuri šo ceļu ies rīt. Ja tev naudas nav, paņem, kas tev nepieciešams, stiprinies, lai vari veikt savu ceļu…”.

Paņemu maizīti, vīna glāzi, atstāju ziedojumu, paklanos vietai un turpinu ceļu.

Tādas vietas redzēju vairākas. Pie kādas mājas sirma kundze ar samezglotiem pirkstiem pārdod ābolus un pašas dārzā lasītas avenes, piestāju, paņemu, un viņa uz atvadām noglāsta manu vaigu…

Kā dzirkstelīte sirdī, gluži kā mana Amīte, sāpe, kas vēl nav līdz galam izsāpēta. Visam ir vajadzīgs laiks, jau sen vairs sevi nesteidzinu. Šodien ejam kopā ar Amīti, un es atkal esmu mazā meitene, kurai nav lielākas laimes kā ierausties viņai klēpī un izlūgties pasaku. Viņai priekš manis ir laiks – gan pasaku palasīt, gan apskatīt kārtējo noķerto vardi. Un lielākā laime, kad var tikt līdzi uz frizētavu, tad man rulli priekšā uztaisa un nolako mazā pirkstiņa nagu. Un blēņas arī es strādāju – man patika papīra tūtas spridzināt un nolikt atpakaļ, pati aiz virtuves stūra noslēpos un gaidīju – ieraudzīs, neieraudzīs. Braša, stalta, sirdsmīļa, tāda viņa paliek manā sirdī.

Nu, re. Kaut kā visi mani mīļie piesakās paieties ar mani, tā tie 28+ km šodien gāzelīgi nočāpoti, un garšīgās piligrimu vakariņas godam nopelnītas! Rīt iešu lēnāk un mazāk, laika pietiek. Pēdējās dienas baudīšu ik soli.

Citi raksti

10.06.2021. Kalnā

Ar vēl ciet acīm sajūtu agrās rīta saules siltos starus, kaķi arī kaifo, abas izstiepušās visā garumā abpus maniem sāniem. Lakšmi kā mazs, pūkains lācēns pagriezusi punci saules stariem, atgāzusi galvu guļ uz smaida, Nansija guļ cieši blakus un maļ dzirnavas. Abas noskaņotas uz garšīgu rīta miegu, varētu to izmantot, jo arī man rīta miegs tas garšīgākais, bet nejaukais dūrējs, žņaudzējs ir klāt.
20.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 1

Pēdējā laikā saņemu daudz vēstuļu ar domu, ka, ja neesot laika lielos ierakstus rakstīt, vismaz kaut ko, kaut maziņu, kaut nedaudz. Tie palīdzot iet uz priekšu, nenolaist rokas. Ziniet, ieraksti galvā veselos sējumos sakrājušies, bet līdz redzamam veidolam netiek. Arī mazos stāstus regulāri nesolu. No rīta pie brokastu kafijas centīšos pāris rindas uzrakstīt. Rīts kā vienmēr pienāk daudz par agru, līdz ar pirmo koši sārto gaismas strēli pie pamales un guļamistabas logā. Mostas putni, un Nanšukam miera nav, sēž uz galda pie loga un šņakstina - ņerk, ņerk, ņjauuu. Ir pavasaris, beidzot ir.

17.04.2020. Pārdomas un darbi.

Pēc aizvakardienas, vakardienas negaisa, vēja, krusas, kas locīja palmas zarus līdz zemei, gaudoja ap stūri kā izsalcis vilku bars, kapāja dārzā saziedējušās kallas kā ar asu nazi, uzausa pasakains rīts.
23.12.2022. Svētki sirdī

Cik patīkami pamosties ar padarīta darba sajūtu. Labprāt ilgāk pabaudītu spilvena un segas tuvību, bet Nansijai ir viedoklis - nelīst, aiz loga dzied putni. Viens diktam sulīgi apetelīgs strazds lēkā pa hortenziju krūma augšējiem zariem, un mincei medību priekšnojautās, sajūsmā dreb ūsas – mosties, mosties, laid mani ārā, dāma vairs nav nomierināma. Šodien lielciema diena, jātiek uz tālo lielciema daļu, kur poliklīnika, pasts, bibliotēka.