Camino – Diena 10-11

Desmitā diena

Juhū – jubilācija! Jau desmit dienas čāpojam.

No rīta izgājām agri, dīvaina vieta, dīvainas sajūtas. Īsti nesaprotu, kas šeit ir noticis – gruvešu kaudzes, kas vājajā lukturīša gaismā iznirst no miglas plīvuriem, ir gana biedējošas. Laila nosaka – Bāskervilu tīrelis, tādas sajūtas arī ir – Bāskervila krustojumā ar Drakulu. Ir auksts, pat ļoti, un vējains. Tā kā mana vilnas jaka saplīsa, savilku trīs džemperus un ievīkstīju galvu (ausis) lakatā. Šķiet, ka Vēja mātei arī ir viedoklis par šo vietu. Vēl nākamais ciems tāds pabaisāks, kājas aši cilājas, lai tiktu ātrāk prom. Pārejot pāri kalnam, pavisam citas sajūtas, skaists ciemats, garšīga kafija un spārni paši izplešas – ejot atplešu rokas, dziļi ieelpoju kalnu gaisu. Te nav lauku, tikai mazas, zemas priedītes, kadiķi un trekni virši, ai, kā mūsu bites priecātos!

Eju un dungoju pie sevis bērnībā dzirdētu dziesmiņu, kas pēkšņi iešāvusies prātā: “Dari gaišu savu stūrīti, dažam, kas pa tumsu klīst, gaismas neliedzi, dari gaišu savu stūrīti…” Vairāk neatceros, bet ar to pietiek.

Pēc kāda laika parādās iemīļotie vīnogu lauki, rudens krāso lapas, gluži kā mūsu kļavām. Šonakt nakšņosim gana lielā alberģī, ko uztur vietējā baznīca (vismaz tā es sapratu), un mums tiek tikai dāmām domātā istaba un dušas telpas arī dalītas. Ko vēl laimei vajag!

Un ir vēl viena laba ziņa – lielā tulzna uz papēža malas, kas bija izaugusi līdz paipalu olas lielumam, ir pārsprāgusi, nu visai pēdai ir vieta apavos. Mazliet bažīgu dara, vai paspēju noreaģēt uz otra pirksta īdēšanu, izskatās stipri saspiests.

Ceļš un viss šis pasākums patīk aizvien vairāk. Zinu, ka pienāks diena, kad kāja beigs niķus un varēšu dejas solī iet.

Vienpadsmitā diena

Esam saldi nočučējušas gandrīz līdz septiņiem. Ai, ai, priekšā gandrīz pilni 30 km. Vēlākai iešanai ir savs labums, gaismā var visu redzēt, izdzīvot. Diena solās būt ļoti silta, pirmā pietura ieplānota pēc 15 km. Eju raitā solī, bet ir viens “bet”. Tomēr par vēlu noreaģēju uz pirksta sūtīto signālu, nags būs zaudēts, un tas ir sasodīti sāpīgi.

Pirmā pauze sanāk daudz ātrāk, jo sirma kundze pie baznīcas dala končas, ir svētdiena, un dāmu komitejas biedres čakli pilda savu misiju. Spiež zīmodziņu, dala konfektes, smaidus, uzmundrina un novēl laimīgu ceļu, reizēm viņām pievienojas melni kaķi. Klusībā pie sevis noķiķinu – spāņu katoļticīgās baznīcas un melni kaķi. Viss plūst, viss mainās.

Zīmodziņi saņemti, kāja apkopta (nav īsti labi), un nu jau krietni lēnākā tempā, pieklibojot, eju uz priekšu. Saulīte pacēlusies virs galvas, dāsni dalās ar savu siltumu, un spāņu lauksaimnieki, gluži kā mūsējie, sarīkojuši talkas dienu – rok kartupeļus, vāc vīnogas. Kas to būtu domājis, nav baznīcā, bet strādā – vēl viens atklājums.

Nonākot lejā no kārtējā cēliena, uzmanību piesaista “lavočka”, eju pēc zīmodziņa, kamēr īpašnieks iespiež, pie manis pienāk viņa melnais, tīrasiņu spāņu krancis ar neparasti viedām acīm un noliek pie kājām akmentiņu. Prasu – man jāmet? Suns apstiprinoši raugās man sejā. Labi, metu ar. Labu brīdi tā norotaļājamies, grasos doties projām, suns stāv takai priekšā un lūkojas uz akmentiņu. Šoreiz aizmetu tālu, kad lutausis mani panāk, esmu jau uz lielās takas, kādu brīdi suņuks nāk līdzi un skatās pārmetošām acīm – cilvēk, nu kur tu skrien???

Pēdējie 10 km ir smagi, saulītes siltumā kājas un rokas atkal sapampst, un izskatās, ka būs jaunas tulznas. Lai kaut cik sevi uzmundrinātu, atļaujos pacienāties ar lielu vīnogu ķekaru. Garšīgākās, kādas esmu ēdusi. Tā vien gribas palikt tai laukā zem kāda krūma un ēst, cik puncī lien. Kuņģītis sarāvies, lielu skādi nenodarīšu.

Apkārtējās ainavas skaistums nedaudz kliedē nespēku un nogurumu. Domāju, kā jutās tie, kuri šo ceļu gāja pirms 500, 1000 gadiem? Kā te izskatījās?

Nakšņojam līdz šim senākajā alberģī (manas domas), nav divstāvīgo gultu, ir skaistas, no koka darinātas, kā senatnē, un pati māja arī sena jo sena.

Spānija pavisam noteikti ir ieņēmusi vietu manā sirdī, liekot sabīdīties Šveicei, kura līdz šim bija vienīgā sirds valdniece.

Rīt priekšā 26 km un cēliens. Kāja, kāja, mana kreisā kāja…

Citi raksti

30.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 9

Vakar no rīta, izejot ārā, bija jūtama spēcīga dūmu smaka, kas, mainoties vējam, pazuda dienas laikā. Diena bija silta, drīzāk karsta +25 grādi, praktiski bez vēja. Ziņās stāsta, ka tuvojas lietus un vēja periods. Steidzu dārza darbus, līdz viešņām palikušas skaitītas dienas, un lielu daļu no tām līs. Pret vakaru mugura īd, bet gandarījums liels - zemeņu vagas izravētas, aprušinātas, jaunā zeme uzlikta, apdobes sakārtotas. Pašā vakarā pārstādīju daļu pagājušā gada pelargoniju, labi samēslotas, apčubinātas, tās kāpa ārā no esošajiem podiem. Vēlā vakarā zvans no Gunitas: “Tu zini, ka starp mums ir lieli ugunsgrēki?”

30.12.2020. Manu kaķu stāsts, 1. daļa

Cik sevi atceros, vienmēr bijis kāds kaķis azotē - vai nu pašas mājās, vai kādā no draugu mājām. Kārtējā lielā pretruna manī, jo pēc būtības esmu suņu cilvēks, ģībstu, ieraugot skaistu vilku, Afgāņu kurtu ieraugot, zaudēju spēju skaidri domāt. Bet kaķi… jā, kaķis vienmēr ir blakus, jo, laikam, lai kā gribētu asociēt sevi ar uzticīgo, drošo suni, esmu visīstākais kaķis...
Day six! I’ll start it with my gratitude to two work horses who take care of our night’s sleep and our breakfast!
17.04.2024. Aši norunājamais

Dienu steigā sakrājušies daudz neuzrakstīto stāstu, tā kā tuvojas nozīmīgas enerģētiskās dienas, kad jāpabeidz nepadarītie darbi, tad nu steidzu kādu norunāt nost, lai mazāka pauniņa. Jau labu laiku namiņš sāk pildīt savu otru funkciju, bet par to vairāk, kad būs stāsts par būšanām un nebūšanām. Īsi sakot, brīdi pa brīdim dodu vietu, drošību, telpu, sevi un ēdienu kādam, kam vajag atjaunoties, padomāt. Ne par visiem var rakstīt, bet par Guntu var.