Dzīve mazciemā – 53

Īsie stāsti jeb “45 soļi līdz….”

5. solis

Mārtiņi. Aizveras veļu vārti. Uz brīdi pasaule paliek klusumā. Starp bija un būs. Tāds dzidrs, skanīgs mirklis – tagadne.

Iededzu sveces saviem veļiem, lai gaišs ceļš, gluži kā atmiņas, kas paliek manā sirdī, domās.

Aiz loga tumša debesis bez mākoņu pogaļām, daudz, daudz zvaigžņu, un tikai 6 grādi. Nudien, sajūta, ka sals tūlīt iekniebs degunā.

Šovakar Zuzīte silda gaišmatainu, elfam līdzīgu, gaisīgu būtni no Latvijas. Izskrējusies pa kalniem, saelpojusies laimi un mieru, gaidot rītdienas piedzīvojumus, viņa jau čuč, bet mēs ar mincēm, sildot viena otru, aužam nākotnes pavedienus, pamājot ardievas aizejošam.

Kaut zinu, kas jādara ar cerībām, tomēr klusi loloju, ka rīt, varbūt… Varbūt rīt kaut viena tēma sakustēsies. Ka šis triju cilvēku gūstītais meistars nepazudīs un tomēr piekristīs “tik ļoti sarežģīto, daudz darba prasošo” krāsniņu ielikt.

Jūtos kā tās karaļmeitas, kuru pacietības tika pārbaudītas ar mezglainu kamolu tīšanu. Tinu savējo, piņķerēju mezglus, turpinu priecāties par katru jaunu rītu un iemīlēt šo zemi vairāk un vairāk.

Rīt sola sauli un +17 grādus pa dienu, ir cerība pastrādāt dārzā.

Citi raksti

Hospitalero – 11. daļa
…troksnis, kas sevī apvieno milzu ratu braukšanu pa bruģi, pāļu dzinēja ritmiskos blīkšķus, ūdenskrituma dārdus un milzu šķīvju dauzīšanu, ar raušanu uzrauj mani sēdus. Slēdzu gaismu, grābju brilles, telefonu – ir nedaudz pāri četriem.
Dzīve mazciemā – 131
25.11.2023. Pavisam parasta diena

Parasts sestdienas rīts, kad pēc divām ļoti noslogotām nedēļām gribēju nedaudz pagulēt. Nja, gribēji gan! Vispirms, kad vēl aiz loga piķa melna nakts ar spožām zvaigžņu podziņām, žēlabaini ņurkstot, zemsegas valstībā ielīda Lakšmi, īpaši nekautrējoties izbrīvēt sev labāko vietiņu. Tad, tik tikko pirmā gaismas strēlīte, manā ausī savu rīta brēcienu - kaut ko starp govs māvienu, ēzeļa ii-aaa un kaķa ņaudienu - iebļāva Nansija. Brēciens tika papildināts ar maigo naga žestu - viegli paķerts mans deguna gals un vilkts uz savu pusi, sak - vai tu mani klausies.

Dzīve mazciemā – 138
17.04.2024. Aši norunājamais

Dienu steigā sakrājušies daudz neuzrakstīto stāstu, tā kā tuvojas nozīmīgas enerģētiskās dienas, kad jāpabeidz nepadarītie darbi, tad nu steidzu kādu norunāt nost, lai mazāka pauniņa. Jau labu laiku namiņš sāk pildīt savu otru funkciju, bet par to vairāk, kad būs stāsts par būšanām un nebūšanām. Īsi sakot, brīdi pa brīdim dodu vietu, drošību, telpu, sevi un ēdienu kādam, kam vajag atjaunoties, padomāt. Ne par visiem var rakstīt, bet par Guntu var.

Dzīve mazciemā – 149
10.07.2024. Mazās ainiņas

Vakar no rīta lija, tad brangi cepināja, tad atkal lija visu nakti. Šobrīd mostas diena, ir cerība, ka bez dušas, kaut gan mākoņi sola citu. Mēs gaidām četras smējējas, kalnos kāpējas, pa viļņiem lēkājošas gavilētājas.