Dzīve mazciemā – 53

Īsie stāsti jeb “45 soļi līdz….”

5. solis

Mārtiņi. Aizveras veļu vārti. Uz brīdi pasaule paliek klusumā. Starp bija un būs. Tāds dzidrs, skanīgs mirklis – tagadne.

Iededzu sveces saviem veļiem, lai gaišs ceļš, gluži kā atmiņas, kas paliek manā sirdī, domās.

Aiz loga tumša debesis bez mākoņu pogaļām, daudz, daudz zvaigžņu, un tikai 6 grādi. Nudien, sajūta, ka sals tūlīt iekniebs degunā.

Šovakar Zuzīte silda gaišmatainu, elfam līdzīgu, gaisīgu būtni no Latvijas. Izskrējusies pa kalniem, saelpojusies laimi un mieru, gaidot rītdienas piedzīvojumus, viņa jau čuč, bet mēs ar mincēm, sildot viena otru, aužam nākotnes pavedienus, pamājot ardievas aizejošam.

Kaut zinu, kas jādara ar cerībām, tomēr klusi loloju, ka rīt, varbūt… Varbūt rīt kaut viena tēma sakustēsies. Ka šis triju cilvēku gūstītais meistars nepazudīs un tomēr piekristīs “tik ļoti sarežģīto, daudz darba prasošo” krāsniņu ielikt.

Jūtos kā tās karaļmeitas, kuru pacietības tika pārbaudītas ar mezglainu kamolu tīšanu. Tinu savējo, piņķerēju mezglus, turpinu priecāties par katru jaunu rītu un iemīlēt šo zemi vairāk un vairāk.

Rīt sola sauli un +17 grādus pa dienu, ir cerība pastrādāt dārzā.

Citi raksti

Dzīve mazciemā -129
11.10.2023. Asaras un labs iznākums

Pārlekšu pirmo dienu notikumiem, jo labākā stresa izvadīšana ir tā norunāšana vai manā gadījumā norakstīšana. Šodien devāmies uz Somiedo dabas parku. Jau esmu rakstījusi, ka šīs puses kalnu enerģija ir kā medusmaize aukstā dienā - tā ir silta, garšīga, sildoša un uzmundrinoša. Tā kā Katīi ir īsts profs taku pētīšanā, gadžetu lietošanā, esam nolēmušas, ka viņa noies visu taku, bet es viņu sagaidīšu kalna otrā pusē. Pilnībā šo taku veica tikai mana spoguļgrupiņa, kura veiksmīgi nomaldījās, liekot nosirmot pat manām kāju pēdām.

#100LaimīgasDienasNamiņā – 31. diena
Miegā redzēju , ka esmu Latvijā , notiek manas grāmatas atvēršanas svētki . Tāda liela plaša telpa ar dzeltenīgi sārtām ķieģeļu sienām, smaržo pēc kanēļmaizītēm, deg manis lietās sveces , gar sienām kārtojam lielus podus ar ziedošām rozēm , klusi skan Laimas spēlētā kokle , pievienojas Pēteris ar harmonijām , skan mana mīļā ,, Viento …

Dzīve mazciemā – 53 Read More »

Dzīve mazciemā- 87
22.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 3

Vakar pēc čakla darba dārzā, vēl čaklākas zirgābolu iekraušanas, izkraušanas, aizstiepšanas jutu, ka labi nav. Kā tad, naktī šī ir klāt. “Nu, sailgojies? Kurā galvas daļā mani gaidi?” Laimīgie tie, kuriem migrēna ir tikai vārds, vēl laimīgāki, kam svešvārds. Apģērbties - tas ir liels izaicinājums, vēl lielāks – nošķaudīties. Mati ķemmēti netiks, pietiks, ja “izbraukšu” ar pirkstiem caur cirtām.

Pasta diena, pēdējā lielā sveču “krava” sāk ceļu uz savām jaunajām mājām.
Dzīve mazciemā – 73
14.08.2022. Tāpat vien.

Agrs svētdienas rīts, nejaukais kraukļu pāris, pareizāk sakot, abi pāri, nolēmuši uzrīkot kopīgo izlamāšanos tieši pretī manam guļamistabas logam. Negribīgi, slinki atveru vienu aci - šorīt ar sauli esam solidāras, arī viņa tik tikko plakstiņus ver, gar dzīvības koka tumši zaļajiem zariem kā nebēdnīga maza meitene, kas nolēmusi pārbaudīt, vai tik kumodē nav palikusi kāda konfekte, vijas un tinas maigi rozā rīta gaisma.