Līdzības

Jau vairākas dienas pirmais, ko redzu, atverot sejas grāmatu – “tu sen neesi rakstījusi”. Tā laikam ir, un ne tāpēc, ka notikumu, piedzīvojumu nebūtu. Ir gan tādi, kur smieklu dzirkstis pa gaisu iet, gan tādi, kas kairina acis kā sīpolus griežot, gan tādi, kas neizpratnē, par ko rīkstes šausta, liek ierauties dziļi stūrī.

Šodien nelīst. Pirmais, ko pēc brokastīm daru – izeju apgaitā pa dārzu. Ejot kaunīgi acis jānolaiž, stāv tāds pamests, nesakopts, zāle saaugusi gara, magnolijas vecās lapas kā sārti lāsumi guļ slapjajā zālē, lielie hortenziju krūmi stāv neapgriezti.

Nu, jā, ir jau iespēja meklēt attaisnojumu, ka lietus sezona sākās stipri ātrāk un nu jau pusotru mēnesi reta diena bez lietus; ka darbi darbus dzen un reizēm tikai vakarā atceros, ka brokastu kafija palika virtuvē uz galda…

Ievelku elpu un, saprotot, ka visu vienā dienā nepaspēt, salieku sistēmu un ķeros klāt. Pirmās jānogriež lielās saulespuķes, kas lietus un vēju izmērcētas sāk meklēt atbalstu pret kopīgo sētu. Kamēr koši ziedēja, zinu, ka kaimiņiem bija prieks, bet tagad, kad ziedu galvas skumji nodurtas un pārvērtušās pelēkā masā, laiks projām.

Kamēr nelīst, jāsazāģē malka vismaz trim dienām, savā krāsniņā varu tikai čerkstināt, tāpēc lielo, resno kluču sazāģēšana paņem laiku.

Viena trakā paprika vēl ražo, iepriecināja ar divām pākstīm, siltumnīcā sasējušies tomāti, to pārstādīšanu gan atliku uz citu dienu. Jāizsūknē kontrolaka, jānostiprina otras akas izskalotā siena un – pats galvenais – jāsakopj skaistais naudas koks.

Pirmo reizi savu skaisto, krāšņo naudas koku ieraudzīju, pareizāk sakot, saskatīju, krūmu un hortenziju mudžeklī ieaugušu, ap kātu dzelžainā tvērienā, viena otru pārspējot, vijās efeja un kazeņu stīgas. Kā viņš vispār izdzīvoja – visīstākais brīnums. Otrs tāds nedaudz mazāks krūmos, efeju, kazeņu skāvienā nīkuļoja sētmalē.

Toreiz vēl bij’ ciet robežas starp ciemiem, pieeja tikai vietējam veikalam, kur bez pārtikas varēja vien kādu kladi, rakstāmo nopirkt. Cītīgāk izpētot garāžas saturu, atradu vecu, sarūsējušu, mazu zāģi bez dažiem zobiem. Kā nu mācēju, tā ar nagu vīlīti uzasināju to un devos cīņā ar hortenziju un krūmu mudžekli.

Diena pēc dienas, un naudas koks tika atsvabināts, tāds nu tur viņš stāvēja – puskails, bez lapām, tik vājiem zariem, stumbrs rētu rētās, tik pašā spicē skaista lapu rozete un viens vienīgs zieds.

Arī otrs tapa atsvabināts, bet tas, šķiet, vairs neticēja nekam, jo pirmajā lielajā vēja pūsmā lielais zars nolūza, atstājot efeju, kazeņu nomocīto vārgo stumbru ar pāris sīciņiem zariem.

Pirmajā vasarā abi saulē apdega, nometa lapas, un es bažījos, ka, mēģinot padarīt dzīvi labāku, būšu tos nogalinājusi. Uz rudens pusi lielais koks atdzīvojās, salapoja, mazais turpināja nīkuļot. Nu trešā ziema, un lielais koks izstiepies vairāk kā 2 metru augstumā, saaudzis brašs jo brašs, salapojis, saziedējis, bet otrs nīkuļo.

Vai ar mums, cilvēkiem, nav tā pat – pat tad, kad nokļūstam ilgotajā vietā, sajūtās, sākumā varam nīkuļot? Pēkšņās vētras, izaicinājumi liek izvēlēties – ticēsi sev vai padosies pat nemēģinājis?

Es skatos uz savu pielijušo dārzu, sajūtu tā sirdspukstus, laikam kādu brīdi biju padevusies, nu atkal mūsu sirdis sitas vienā ritmā. Un no rīta, kad vēl darbojos ap svecēm un skaitīju buramvārdus par jaunu ceļu atvēršanu, iespēju došanu, resursu upju atvēršanu, manī atnāca šis teksts un vēl viens, nedaudz citai auditorijai domāts. Es vēl pacīnīšos.

Un ir jau arī labās lietas – laiciņu atpakaļ, kad mums te lejā vējoja un lietus māte dāsni savus spaiņus tukšoja, atnāca ziņa no juristes, ka aši vajagot uz Gijonu braukt, tikšanās bankā. Paraustīju plecus – kādā sakarā? -, bet, ja Monica saka – es daru.

Tā nu rīta agrumā, kad mazciems, viscaur ietinies lietus mētelī, saldi dusēja, jūdzu pelēcīti un laidu uz lielpilsētu; izbraucot cauri otrajam tunelim – no lietus ne miņas. Jā, te tā mēdz būt. Tālumā varenie kalni, apvilkuši ziemas drānas, dižojās ar baltajā cepurēm. Pie šī skata vēl nespēju pierast, ka lejā viss zaļš, augšā – dziļa ziema.

Monica mani sagaidīja pie bankas un sazvērnieciski miedz ar aci – mums izdevās, papīri ir kārtībā. Es neticu savām ausīm un saku – kamēr neredzēšu, neticēšu. Bet priekš kam banka? Redz, vajagot bankas vērtējumu.

Un sākās.

Tālākās divas stundas pagāja tādā ņiņu ņegā, papīru stumdīšanā, pārkārtošanā – tad viens cipars te par daudz, tad otrs citur par maz, tad šī aile par daudz, otras nav vispār. Par nepārtraukto saskaņošanu ar bankas darbinieces datoru un manu telefona aplikāciju paklusēšu. Vienubrīd domāju, ka noģībšu. Beidzot visi dokumenti ir iesniegti, tagad jāgaida, kad bankas darbinieks ieradīsies īpašumu novērtēt. Cik labi, ka viena istabiņa ir gaiša, silta, iekārtota, būs, ko parādīt.

Un tad kā zibens no skaidrām debesīm – ja papīri kārtībā, kur ir mana licence???

Monica paliek domīga un solās runāt ar arhitekti.

Tāpēc, draugi mīļie, apsveikumus pietaupiet, prieka ballīti vēl neizsludinu. Kā būs, tā ziņošu.

Skatos uz savu raženo naudas koku, kurš, ietinies bāli rozā ziedu mākonī, pļāpā ar kamenēm, un domāju – nu jābūt taču tai dienai, kad arī es spēšu tā mierīgi ziedēt, nedrebinoties no aukstuma un mitruma (nieka 80 % iekšā), kad lietus laikā ar lietussargu rokā nevajadzēs stāvēt virs elektrības pagarinātājiem, lai izsūknētu kontrolaku. Tādai dienai ir jābūt, es to esmu pelnījusi, 2 gadus un 10 mēnešus soli pa solim te esmu to ceļu likusi.