Īsie stāsti jeb “45 soļi līdz….”
5. solis
Mārtiņi. Aizveras veļu vārti. Uz brīdi pasaule paliek klusumā. Starp bija un būs. Tāds dzidrs, skanīgs mirklis – tagadne.
Iededzu sveces saviem veļiem, lai gaišs ceļš, gluži kā atmiņas, kas paliek manā sirdī, domās.
Aiz loga tumša debesis bez mākoņu pogaļām, daudz, daudz zvaigžņu, un tikai 6 grādi. Nudien, sajūta, ka sals tūlīt iekniebs degunā.
Šovakar Zuzīte silda gaišmatainu, elfam līdzīgu, gaisīgu būtni no Latvijas. Izskrējusies pa kalniem, saelpojusies laimi un mieru, gaidot rītdienas piedzīvojumus, viņa jau čuč, bet mēs ar mincēm, sildot viena otru, aužam nākotnes pavedienus, pamājot ardievas aizejošam.
Kaut zinu, kas jādara ar cerībām, tomēr klusi loloju, ka rīt, varbūt… Varbūt rīt kaut viena tēma sakustēsies. Ka šis triju cilvēku gūstītais meistars nepazudīs un tomēr piekristīs “tik ļoti sarežģīto, daudz darba prasošo” krāsniņu ielikt.
Jūtos kā tās karaļmeitas, kuru pacietības tika pārbaudītas ar mezglainu kamolu tīšanu. Tinu savējo, piņķerēju mezglus, turpinu priecāties par katru jaunu rītu un iemīlēt šo zemi vairāk un vairāk.
Rīt sola sauli un +17 grādus pa dienu, ir cerība pastrādāt dārzā.
