Kad jāaizver durvis

(Būs gari.)

Saulīte pakāpusies augstu kalnā.
Caur sniegiem, lietiem, puteņiem jūtama pavasara smarža.
Šis ir laiks, kad gribas atvērt durvis kam jaunam — varbūt kam iepriekš nepaspētam, neapgūtam.
Bet, lai to izdarītu, kādas citas durvis jāaizver.

Ar šo ierakstu noslēdzas stāstu sērija „Dzīve mazciemā”.

Kopš 2017. gada 30. augusta — dienas, kad, neko par nākotni nenojaušot, izdomāju pastaigāt pa Camino, daudzi no jums sāka sekot maniem stāstiem. Toreiz bija tikai doma paskatīties, kas tad ir Ceļš. Vai pēc četrām operācijām un divām hormonu terapijām, kas pārvērta manu ķermeni par pufīgu persiku ar kājelēm, es vispār varu tādu gabalu noiet. Neko negaidīju, ne uz ko necerēju. Gribēju pabūt, ejot, ar sevi.

Un jau pirmajās stundās sākās tas, ko sauc par Ceļa maģiju — apmaldīšanās kalnos, veselības problēmas, pirmās tulznas, kritiens. Bet interese par to, kas notika manī un apkārt, tikai pieauga. Otrā diena, izklibojot no alberģa un ieraugot kalnu, atnesa TO sajūtu — mana vieta ir Spānijā, uz Camino. Ne iet, bet būt uz Camino ir mans Ceļš.

Daudzi iet.
Bet ir jābūt kādam, kas sagaida.

Nav būtiski — pilgrimu ar mugursomu vai viesi ar koferi, kurš atbraucis uz vairākām dienām pabūt enerģijā, kas palīdz atjaunoties, salikt sevī iztrūkstošos puzles gabaliņus.

Es atceros, kā jūs dzīvojāt līdzi maniem piedzīvojumiem — namiņa meklēšanu, pirmo braucienu sniegputenī un iekļūšanu krāpnieka nagos, iepazīšanos ar Pūčukiem un 17 dienām klosterī brīvprātīgajā darbā. Tad otro braucienu, Namiņa atrašanu. Ceļu pāri pusei Eiropas uz to „sazin kurieni”, kur sauca sirds.

Cik daudzi zināja, ka ir tāda Astūrija?
Es nezināju.

Es tikai zināju, ka Rīgā vairs palikt nevaru. Tā vilkme bija spēcīgāka par mani.

Tagad saprotu — kas visu manu mūžu ir bijis mans aicinājums, Namiņa izskatā ieguva formu un krāsu.

Šis laiks bija kā dzīvs realitātes šovs, kurā kāds piedalījās klātienē, kāds — attālināti lasot un līdzi dzīvojot. Jūs bijāt klāt, kad satikos ar pirmajām vētrām, kad sākās lockdown, kad paliku viena neziņā par nākotni. Jūs uzmundrinājāt, baidījāt un priecājāties ar mani. Mēs kopā piecas dienas auklējām mirstošo Bohēmu, dzīvojāt līdzi negaisiem, Lakšmi bailēm un jaunajiem piedzīvojumiem ar Nansiju.

Daudz piedzīvots, vai ne? Atceraties, kā uzņēmu pirmo viesi, kā ar jums krūšu kabatiņā kāpu Buļļa Acī. Ai, visa kā ir tik daudz bijis. Nez, kurš stāsts jūs visvairāk aizķēra?

Un tad nāca visa lielā nervu bendēšana ar mājas papīriem un pēc vecā saimnieka nāves — (ne)sadarbība ar saimniekzelli.

Pēdējā pusotrā gadā maz bijis ierakstu par Mazciemu un dzīvi tajā. Šis bija ļoti smags un spēkus izdedzinošs laiks. Saimniekzellis līdz pusnemaņai noveda mani, manu juristi, savu juristu. Viņš atteicās kārtot, pat iesaistīties viņa ģimenes nolaidības dēļ iztrūkstošo dokumentu kārtošanā. To visu nācās darīt man, un te nu varu pateikties tam rūdījumam, ko ieguvu sadarbībā ar VID, LAD un citām LV uzraugošajām instancēm. Tas bija labs rūdījums, ko varēju pilnā mērā izmantot te.

Bet katru reizi, kad aizbraucu pie juristes, redzot viņas nopietno seju: „Ivet, mēs atkal esam iestrēguši, es nesaprotu, ko tālāk darīt,” — es elpoju, elpoju, grozīju situāciju no visām pusēm, līdz atradu spraugu, pa ko izlīst. Ar laiku mana juriste vairs neteica: „mēs esam iestrēgušas”, to viņa nomainīja uz „mums ir izaicinājums”.

Tā, piemēram, mājas trešā daļa bija piereģistrēta uz ielas, kuras vispār neeksistē. Brauca un nāca komisijas, kas pētīja, salīdzināja papīrus un dusmīgi purpināja, kā es to māju te dabūju — nu, doma tāda, kā es kaut kur, nezin kur reģistrētu ēku esmu atnesusi un uzlikusi uz citas ēkas, nojaucot tai jumtu.

Neticami, bet es visu to sakārtoju.

Tad sāka nākt elektrības kontaktu un lampiņu skaitītāji, izsakot vēlmi redzēt visas manas elektroiekārtas. Viņi nāca un gāja, katru reizi atstājot man galvassāpes un iztukšojot maku. Ik reizi, kad juriste zvanīja, piesakot atkal jaunus pārbaudītājus, saskaņotājus, viņa smagi nopūtās: „Būs jāmaksā, cita ceļa mums nav.”

Manī stress auga un krājās, ārā tas izlēca augsta asinsspiediena un pāris ģīboņu veidā, atsākās panikas lēkmes. Ar ļoti smagu sirdi, neskatoties uz ļoti lielajiem ieguldījumiem namiņā, es meklēju citu dzīvesvietu. Bet Namiņš mani neatlaida. Tam īpašumam, ko biju noskatījusi, atklājās tas pats, kas te — neviena sakārtota papīra. Tur, kur bija gan papīri, gan cena, mans iekšējais putniņš nedziedāja. (atradu pat klosteri, kur iet dzīvot, tik palika neatrisināts kaķu jautājums)

Nezinu, kas šajā posmā no Llanes līdz Cadavedo ir tāds, kas liek dvēselei dziedāt. Sevi jūtu tikai šajā posmā. Elpoju, un ir tāda kā savīšanās ar zemes, Visuma enerģijām. Te dod spēku, dod prieku un, neskatoties uz mājas papīru jandāliņu, dod mieru.

Bet nav ļaunuma bez labuma. Visā šajā karuselī iepazinos ar gudru, saprotošu arhitektu Djego un viņa palīgu — darbu vadītāju donu Hulio. Mēs likām visus papīrus uz galda, gājām cauri katrai izziņai, salīdzinot ar vietējās pašvaldības prasībām, karaļa dekrētiem utt.

Pa to laiku visiem saskaņotājiem un pārbaudītājiem tika atdota lauvas tiesa no visiem uzkrājumiem, sastrādāta, tur aizgāja sataupītā nauda durvīm, diviem logiem, siltuma sakārtošanai. Gāja nedēļas, mēneši, savākto papīru kalni krājās un auga augumā, mēs cītīgi šķirojām, kārtojām.

Te ir tā, ka jau ierēdnis sastopas ar situāciju, kuru nesaprot (un tā ir 90 % gadījumu), iesniegumu pabāž kaut kur un pēc trim mēnešiem atbild: „Tas nav iespējams.” Vienu reizi, otru, trešo, un parasti cilvēki atkāpjas. Man tādas iespējas nebija — es klauvēju ceturto reizi.

Šajā karuselī Djego un dons Hulio sāka ieviest sev, man un ierēdņiem saprotamu kārtību. Gudri, saprātīgi un spītīgi cilvēki.

Mūsu problēma — ir reģistrētas divas mājas uz viena kadastra numura un mistiskā kārtā pazudusi vidējā mājas daļa. Pie kam nedrīkst būt divas mājas ar vienu kadastra numuru. Es saberzēju plaukstas: „Beidzot dabūt otru kadastra numuru, nu šis ir tik vienkārši.” Šis „vienkārši” prasīja gadu.

Nācās zīmēt jaunu projektu, veikt visus saskaņojumus. Lieki teikt, ka viss par manu naudu — saimniekzellis neiesaistījās. Viņš neiesaistījās arī kanalizācijas iebrukušo šahtu remontā. To darīju es pati — vedot akmeņus, smiltis, stiprinot, kā nu varu. Arī pie noteku problēmām — nulle reakcijas, tikai draudi, ka izliks mani no mājas.

Tālāk — klusums.

Kopumā izziņās, saskaņojumos, jaunajā projektā izliku vairāk kā 29 000 eiro — visu, pat rezerves 2000, kas bija taupīti, ja nu kas ar mani vai kaķiem. Pienāca diena, kad projekts tika gatavs, otrais kadastra numurs dabūts, bet, tā kā māja vēl uz saimniekzeļļa vārda, viņam bija jāliek paraksts uz dokumenta, ko viņš atteicās darīt. Neprasiet kāpēc — nelīdzēja ne manas juristes sarunas, ne arhitekta, ne galvenā auditora sarunas. Juriste nopūtās — viņam ir mentālās problēmas.

Pa šo laiku jau bija uzsāktas sarunas ar banku par kredītu, nu arī tas pakārās gaisā, jo visos papīros ir divi kadastra numuri, kur uz vienu piešķirta tūrisma licence, bet realitātē — ir divas mājas uz viena kadastra numura. Paldies juristei un Djego — viņi darīja neiespējamo, un mēs sākām kredītpieprasījuma procedūru.

Pa to laiku saimniekzellis no tukšiem draudiem pārgāja pie realizācijas, un vienmēr tas sākās ar ierakstiem: „Cik jauki ar tevi sadarboties, tu esi tik atsaucīga, bet es sestdien braukšu tev atslēgas noņemt”; „es tevi iesūdzēju tiesā”; „es pieteicu policijas vizīti” — un tā tālāk. Viņš tiešām brauca, ņemot līdzi lieciniekus, mēģināja nelikumīgi mani no mājas izlikt. Policija veica reidus, iepazinos ar prokuratūru, kur viena neliela izziņa par to, ka pārtrauc lietu, jo tai nav juridiska pamata, man izmaksāja 700 eiro.

Tā pagāja viss pagājušais gads. Un, kad likās, ka sliktāk vairs nevar būt, Visums mani aplaimoja ar triju harpiju, kā trīs dāmas nosauca mana biktsmāte, vizīti. Viņu uzvedība, attieksme namiņā, restorānos bija tā pile, kas pārpildīja ūdens trauku. Es pirmo reizi, kamēr esmu šeit, sāku apšaubīt, vai šis ir mans ceļš, vai man te ir jābūt, vai to vispār kādam vajag — vēl jo vairāk, kad atnāca pāris ziņas Messengerī, ka, ja ir tik grūti, tad tas tiešām nav mans ceļš.

Es iegāju bīstamajā klusumā — savilkusi kājas zem zoda, sēdēju sastingumā vairākas dienas. Augšai klusi palūdzu — dod man zīmi. Sirds lūza gabalos: ja šī nav mana vieta, tad kur ir? Te es jūtos tik laimīga. Man patīk, kā veidojas, nostiprinās manas rakstura īpašības, kuras atklājas tieši šeit. Es sev patīku. Es gribu sevi tādu par savu draugu. Tad — kāpēc?

No sastinguma izrāva durvju zvans. Pie vārtiņiem stāvēja sieviete ar asaru un kauna pilnām acīm. Mēs, sievietes, tādu skatienu pazīstam pa gabalu. Ievedu iekšā, parādu vannas istabu, iedevu higiēnas lietas, netīrās drēbes ieliku mazgāties, aši pagatavoju kaut ko ēdamu. Bija svētdiena, veikali ciet.

Dāma no Holandes, ap piecdesmit, kura bija pārliecībā, ka ziedēšanas laiks aiz muguras, ejot Ceļu, bija lūgusi Visuma zīmi par dzīves gājuma strauju maiņu. Mēs sasmējāmies — Visumam ir laba humora izjūta, es izstāstīju par savējo lūgumu. Ejot prom, viņa mani cieši apskāva:
„Tu tikai nepadodies. Tu esi te vajadzīga. Tu esi bāka. Ieraugot māju, es zināju, ka man te palīdzēs.”

Vakarā uzrakstīja sieviete, ar kuru dzīvē iepazinos te, Namiņā. Mēs ilgi runājām par viņas lietām, manējām. Sarunas beigās viņa mierīgi noteica:
„Neviens tavā vietā nevar pieņemt lēmumu, bet zini — manā dzīvē, kas tobrīd bija tuksnesis, tu biji oāze, un tāda tu būsi citiem, kurus es redzēju namiņā. Tev nav atpūtas māja. Tev ir drošā vieta, kur būt, kad citur sienas šūpojas.”

Tajā naktī es tinu atmiņu kamolu par tiem, kuri nākuši pa Namiņa durvīm, lasīju ierakstus viesu grāmatā. Tā arī aizmigu ar sapņu sargātāju rūķi padusē, grāmatu zem vaiga un abām kaķēm katru pie sava sāna. Mēs izturējām vētras, mēs iemācījāmies priecāties par tām. Mēs izturēsim arī šo.

Te ir mana vieta — par to vairs šaubu nav.

Sāka raitāk kārtoties bankas birokrātiskais aparāts. Līdz līgumu parakstīšanai palika kāds mēnesis, pusotrs, kad vienā no sarunām ar Djego viņš domīgi noteica: „Elektrības lietas, sertifikātus mēs sakārtosim, bet par notekām un notekūdeņu šahtām es varu uzrakstīt, ka ir procesā. Tev tas būs jāsakārto. Viena sūdzība — un tev atņems licenci, uzliks sodu.”

Un atkal ķeblītis no kājapakšas. Veicām aptuveno izmaksu kalkulāciju — summa liela. Pārrunas ar banku pozitīvu atbildi nedeva, kaut kredīts nepieciešams tikai viena trešdaļa no vērtējuma. Un es sapratu, ka man ir tikai viens ceļš — paraudzīties acīs savām vislielākajām bailēm…

Publiski atzīt, ka tālāk viena vairs nevaru, ka nepieciešama Tava, kurš lasa manus ierakstus, palīdzība.

Kādam šie ieraksti ir lasāmviela pie kafijas, kādam dod uzmundrinājumu, kādu iedvesmo. Šobrīd nav resursu romantiski emocionālam uzrunājumam, tāpēc teikšu vienkārši — ja mani teksti, dzīves gājums, redzējums, tas, ko es daru, ir tevi uzrunājis un tu vari pasniegt man un Namiņam roku — dari to.

Man ir Revolut un PayPal konti, kur nonāk visa nauda bez starpnieku izmaksām. Ir GoFundMe konts.

No savas puses apsolu aprakstīt visu sāgu pa daļām — kā te gāja. Apsolu turpināt ierakstus, bet jau ar citu nosaukumu, jo, kā jau rakstīju, ar šo es nobeidzu „Dzīve Mazciemā” ierakstu sēriju. Gribu aizvērt tās durvis, lai atvērtu jaunas, kur saimniekzellis ar salšanām paliks pagātnē, kur priekšā daudz jauku piedzīvojumu, atremontēts, silts namiņš gaidīs savus viesus, un kur es tos lutināšu ar gardām brokastīm un stāstiem.

Devītā decembra vakarā, jau parakstīti papīri ar banku, es sēžu okeāna krastā un skaidrāk nekā jebkad saprotu, ka vajag saņemties drosmi un rakstīt. Ar pievērtām acīm skaitu pateicības par to, ka doti gandrīz seši gadi šajā zemes vietā, ko droši var saukt par zaļo paradīzi, un atkal lūdzu zīmi kā apstiprinājumu savam ceļam.

Kaut kas silts, kustīgs, mitrs pieskaras manai rokai — atveru acis, plaukstās paliela sunča purns, kurš skatās manī ar nebēdnīgām acīm. Noglāstu galvu, viņa pickai līdzīgā aste cītīgi klapē man kājas, gabaliņu no manis, aizelsusies skrien viņa saimniece: „Viņš nekož, viņš ir draudzīgs.” Pa to laiku suns jau pucē nost kosmētiku un asaru celiņu no manas ejas, kasu viņa muguru. „Uffff, vēl, neapstājies, šeit vēl pa kreisi, jā, un vēl te!” — suns nokrīt man pie kājām. Saimniece pievelk siksnu un veltīgi pūlas sava auguma izmēra suni dabūt kājās. Labu brīdi tā pavadām, un manī ielīst miers — es zinu, savējie sadzirdēs.

Desmitais decembris, māja ir pārrakstīta, bet es esmu pilnībā iztukšota. Tās stundas pie notāra ar saimniekzelli otrpus galdam, ar viņa uzputīgo smīnu un izsmejošo jautājumu: „Tev viss labi ar veselību? Esi svaru nometusi?” — bija pēdējais piliens. Savācu, sagrupēju savu organismu, lai 12.12 izturētu garu braucienu uz Bilbao un atpakaļ, 13.12 novadītu grupu, noorganizētu lielo paku sūtījumu uz LV un aizgāju klusumā.

Atvainojiet, draugi, palika neatbildēts uz jūsu vārda dienas sveicieniem, iztrūka mani sveicieni jūsu jubilejās — nebija ko dot. Gābiņu atradu dzijas kamolos un adatās, vajadzēja uzcakināt astoņus zeķu pārus, divus lakatus un trīs džemperus, lai iekšējās baterijas uzpildītos. Nav pilnas, bet nu jau varu sākt komunikāciju.

Jūs nereti mani bikstat, ka jāraksta grāmata — varbūt, bet ne tagad, kaut kad vēlāk. Līdz tam visi ieraksti pieejami manā mājas lapā. Un man ir priekšlikums — ja tev, kas mani atbalsta, ir vēlme padalīties ar savām sajūtām, stāstu vai vēlējumu, raksti. Kad būs grāmata, būs tur; pagaidām mēs ar Santu tos sakrāsim vienā no mājas lapu sadaļām. Šis ir realitātē — viss ir dzīvajā ar jūsu piedalīšanos.

Kur, kāpēc nepieciešama palīdzība: jānomaina jumta notekas — nepieciešamas 14 (šobrīd ir tikai 4, un tās pašas puspuvušas), jāiekārto bioloģiskā attīrīšanas iekārta + vēl divas mucas ūdens savākšanai, jāpārvelk šķībi, nepareizi saliktās kanalizācijas caurules. Lai to visu izdarītu, būs jāatrok visa dārza terase, kas arī ir otra dārgākā izmaksa, jānolīdzina zeme (šobrīd notekūdeņu šahta ir 25 cm augstāk par mājas ieejas durvīm). Šis ir Dāmokla zobens virs manas galvas — laika man ir maz. Es ticu, ka savējie sadzirdēs. Ļoti ceru, ka mēneša, pusotra laikā varēšu atrādīt tik ilgi gaidīto Casa de Los Flores tūrisma licenci.

Es aizveru šīs durvis.
Lai atvērtu citas.
Te ir mana vieta.

P.S. varbūt juceklīgi, bet resursā nāku lēnām.
Bildēs — es, dažādos Namiņa laikos.