Pirmais viesis

Šodien ir īsts “viento del norte” laiks.

Saule paslēpusies aiz pelēko mākoņu aizkariem, nomācies, tumšs, spiedīgi karsts, un vējš tāds, ka gāž no kājām.

Palma ar saviem zariem sit pa tuvējo krūmu bez nosaukuma, dāsni birdinot savus mazos, tumši dzeltenos augļus, magnolijai īstais lapkritis, varu tikai nopūsties par trako lapu vākšanas darbu, kad “viento del nore” beigs savus posta darbus.

Šī ir tā diena, kad nolemju iztikt bez smilšu pīlinga sejai, atsakos no āra darbiem un lieku mieru arī telpu pucēšanai.

Uzliku fona mūziku par trako ziemeļvēju, Lakšmi priecīga ieritinājās uz ceļiem.

Viņai skumji, Bohēma vairs reti pieceļas no savas migas, kas ierīkota verandā; veckaķe lēnām iet projām un mazā skumst. Tāpēc katru brīvo brīdi, kad neskraidu apkārt, ar žēlu pīkstēšanu raušas man klēpī. Tā nu sēžam, Lakšmi murrā tik skaļi un hipnotizējoši veras man acīs, ka nolieku adīkli malā. Lai notiek, šodien vērpsim stāstus.

Dienu pirms dzimšanas dienas, kad abas ar Liliju baudījām sauli, viļņus manā pludmalē, Daniels atsuta žēlabainu SMS – mēs netiekam, Toņo jābrauc uz Madridi, viņš brauks ar mašīnu, un es ar autobusu nekā netieku, lai paspētu ceturtdien no rīta uz sapulci. Izmisumu var just caur katru rakstīto vārdu. Man vajag brīdi pārdomām, un rakstu atpakaļ – “skaties sarakstu, ja kas, aizbraukšu Tev pakaļ vai aizvedīšu.” Nepaiet ne pāris minūtes, kad jau saņemu sajūsmas pilnu SMS – jā, ir atradis variantu, prom var aizbraukt trešdien vakarā, bet vai es varēšu otrdien paņemt viņu no Leonas, kur no rīta vēl kādā sapulcē jāpiedalās.

Cik tur tā darba, apskatos maršrutu – divas stundas pa gludajiem Spānijas ātrgaitas ceļiem.

Otrdien no rīta pieceļos apņēmības pilna, daudz drāmā, vispirms jau gastronomiskās lietas. Nolemju, ka palutināšu ar pildīto vistas fileju, sutinātu rozmarīna-krējuma mērcē un mango-ķiršu biskvīta ruleti.

Iegrimusi savos buršanas procesos, vēl te darbiņš, vēl šis un vēl to varu padarīt, pavisam aizmirstu par laiku, labi, ka savā attapībā biju uzlikusi modinātāja zvanu izbraukšanai.

Mašīnā aizelsusies ielecu pusstundu vēlāk.

Ir mazs satraukums, jo šī būs pirmā reize, kad pēc atbraukšanas izbraukšu ārā no Asturias – kā Leonas provinces policija uzņems manu sudrabaino skaistuli ar Latvijas numuriem. Asturiā esmu piefiksēta, jau sen neviens ar zilām bākugunīm pakaļ nedzenājas.

Ceļi gludi, braukt tīrais prieks, ainavas, kas paveras aiz loga, liek sirdij stiprāk sisties – tāds skaistums: kalni, ezeri, senās akmens mājas, mazās baznīcas ar zvaniem un pāri visam – bezgalīgas, gaiši zilas debesis ar retām mākoņu pogām.

Robežšķirtne starp provincēm – 4,5 km garš tunelis: iebraucu Asturiā, izbraucu Leona&Kastilija provincē. Kā uz burvja mājiena, arī ainava pilnīgi cita, nav vairs tā zaļuma, kalni joprojām, bet tādi puspliki, ar retu zaļu krūmu un arī mājas pavisam citas.

Pie Leonas vilciena stacijas piebraucu dažās minūtes pirms noteiktā laikā, nolemju izkāpt, izkustināt kājas, bet tūlīt pēc mašīnas durvju atvēršanas atsakos no idejas – ielas termometrs rāda +37, sejas maskas te obligātas pat uz ielas. Skatos uz cilvēkiem, kuri ne iet, bet kā gliemeži velkas pa ielu. Nudien, +37 pilsētā starp mājām, kur i vēja pūsmiņas nav, vēl maskās, ne vīruss piebeigs, bet tieši šīs maskas. Kamēr tā prātuļoju, ieraugu Danielu, kurš tērpies tumši zilā kreklā un gaišās pārgājienu biksēs, ašā gaitā nāk pie mašīnas un burtiski atkrīt sēdeklī, sveiciena vietā pagriežot aukstā gaisa plūsmu uz lielāko jaudu. Paiet kāda minūte, pirms atelsojies, noņēmis masku, izdveš – “priekš Tevi redzēt, nu i karstums”. Viņa ideju aiziet kaut kur iedzert kafiju noraidu, saku, ka pa ceļam būs maza, omulīga kafe.

Visu atceļu uz manām mājām nevaram vien beigt vārdu plūdus. Neesam tiešajā gadu runājuši, tik daudz sakrājies, gribu visu zināt par alberģi, remontu, jaunajiem notikumiem un par viņiem pašiem, kā pārcietuši mazajā mājā trīs mēnešu ieslodzījumu. Savukārt Daniels grib visu zināt par māju – ko izdevies izdarīt, vai piligrimi atsākuši kustību, kā ar ierobežojumiem.

Pēc brīža Daniels ar viltīgu smaidu jautā – “kāds plāns, ko garšīgu esi sagatavojusi, vai rīt no rīta pankūkas būs?”

Kārumlācis, protams, ka būs!

Nostāstu dienu kārtību – šodien pusdienas jūras krastā, mazā omulīgā restorānā, pastaiga pa blakuspilsētiņas molu, uzkāpšana tuvējā kalnā, kur pašā galā ir jauka kapela, vakariņas dārzā pie kamīna, no rīta brauksim uz klintsragu saullēktu skatīties, tad Luarca, vēl pāris mazās piejūras pilsētiņas, tad pusdienas mājās, un pa ceļam uz autoostu pastaiga pa Cudillero.

Danielam viss patīk, izņemot agro celšanos, to viņš nepielūdzami noraida. Gribot atpūsties un izbaudīt klusumu. Ļoti negribīgi piekrītu, bet var jau viņu saprast. Lockdown laiks atstājis dziļus nospiedumus emocijās; darbīgais Toņo, iespundēts četrās sienās, kļuvis apātisks, Bernārs ar savu kaķēna delverību un talantu iekulties visās iespējamās nepatikšanās, iemanījies sev pieri pārsist tā, ka nācies braukt uz slimnīcu. Te jau mīlošiem cilvēkiem tas liels pārbaudījums, bet viņi, būtībā, ir sveši cilvēki, kurus vieno darbošanās vienā ordenī un alberģa lietas. Apbrīnojama pacietība.

Mazā pludmale Danielā izsauc tādu pašu sajūsmu, kā man, rādu, kur upē eju ar ūdru apsveicināties, lieku ieklausīties skanošajos, viļņu dzenātajos akmeņos, viņš stāv, klausās, seju pret vēju pagriezis, un nevar vien atelpoties svaigo gaisu. Ieraugot pretimnācējus, aši liek masku uz sejas, saku, ka mums te tas nav obligāti, tikai ejot iekšā telpās un staigājot pa Cudillero.

Pie pusdienu galda daudz neko nerunājam, ļauju viņam baudīt apkārt notiekošo, to, kā cilvēki brīvi sēž pie galdiņiem, runājas, bērni skraida, maskas uz sejas ir tikai apkalpojošajam personālam, un viņa raižu un rūpju pilnajā sejā ielavās smaids.

Rūpju viņiem gana, šogad viņi Sahagun būs vienīgais alberģis, sanitārijas noteikumi ir pretrunīgi, nesaprotami, skaidrs ir viens – ka uzņemt varēs maksimums 25 cilvēkus, katrā istabā ievietojot tikai 2 piligrimus. Tas nozīmē lielu slodzi pie ikdienas uzkopšanas, nebūs arī kopīgo pusdienu, klostera māsas, baidoties no vīrusa, liegušas pieeju kopīgajai virtuvei.

Welcoming procedūra vairs nebūs ar ūdensglāzi un konfektēm, bet gan ar dezinfekcijas aerosoliem, ar kuriem nopūtīs piligrimus, to drēbes, mugursomas. Saku, ka cilvēki drīzāk mirs no vājprāta ķīmijas devas ne no vīrusa. Viņš domīgi pašūpo galvu – tā ir.

Saulrietu sagaidām San Esteban skaistajā pludmalē, kur vienmēr ir vējains, mani mati iet pa gaisu, Daniels ar roku pieglauž savus īsi apgrieztos un smejas, ka viņam gan frizūru vējš nespēj sabojāt. Kādā brīdī pamostas viņa iekšējais delveris un liek lēkāt pa lielajiem akmeņiem.

Jā, brīvībai ir skurbinoša smarža.

Parādu savu īpašo vietu – uz zemajām kāpnēm pie paša ūdens, kur starp diviem klinšu gabaliem var redzēt saulīti rietam.

Paskatos uz Danielu un ieraugu, ka viņam kaklā nav ierastā koka krustiņa, prasu – kur ir, kāpēc nav kaklā? Daniels atsmej, ka viņš ir brīvdienās. Nu, nē, brīvdienas ta brīvdienas, bet ne jau no ticības, piederības. Danielam atkal smiekli: “You are more ortodox than I am.”

Ir jau krietni satumsis, kad braucam uz mājām. Daniels, kad esam piebraukuši pie mājas, galvu piešķiebis skatās uz ielas laternu apgaismoto māju – “Tik dīvaini un reizē satraucoši dzirdēt, kā Tu saki – braucam uz mājām. Tev tagad mājas ir Spānijā.” “Jā, tā ir,” piekrītu, reizēm pati novibrēju, kad kādam saku – jābrauc uz mājām, manas mājas. Bet tā ir.

Ierādu savam pirmajam piligrimam istabu vidējā mājas daļā, pabrīdinot, ka mājai ir savas gariņš, lai neaizbiedē. Rūdītais katoļu priesteris nosmej – “Atkal Tavi latviešu jociņi”.

Naksnīgais pagalms ar viegli mitro zāli, svaigo jūras un kalnu gaisu Danielu apbur, viņš stāv un nespēj vien atelpoties. Saku – “Zini, man bija tāpat, pirmās nedēļas burtiski riju šo gaisu.”

Norunājam brokastu laiku un atstāju Danielu vienpatībā, izbaudot savas pirmās brīvdienas pēc lielā karantīnas laika.

Saullēkts uz klintsraga izpaliek, bet pankūku pilnais šķīvis gan nē. Tas tiek iznīcināts vēja ātrumā.

Lakšmi ir īpašas jūtas pret Danielu, nav jau tā, ka nekad vīrietis nav bijis mūsu dzīves telpā, bet Daniela klātbūtne viņu ļoti uztrauc. Kaķe, skaļi murrājot, glaužas gar kājām, met ar ķepu, ar pakakli beržas gar visu, kam vien var tikt klāt, guļ uz brīvā krēsla, kas atrodas starp mums, pie reizes apbalvojot ar sava kažoka matu mākoni. Stress redzams ar neapbruņotu aci.

Pēc brokastīm sākam lielo apskates ceļojumu.

“Jāaa,” noelš Daniels, “Tu tiešām dzīvo Paradīzē. Būs grūti braukt projām.” Atsmeju, ka man jāierīko atpūtas nometne nogurušiem katoļu priesterim.

“Iveta, kad tu beidzot paliksi nopietna?” Atsmeju, ka tad, kad kļūšu par klostera priekšnieci Sahagun.

Tiekam pie brīnišķīgas dāvanas – Luarcā atvērta gan kapella, gan skaistā kapsēta. Luarca tāpat kā Cudillero pieskaitītas pie Astūrias pērlēm.

Laiks šoreiz nav mūsu pusē, pulkstenis tikšķ pārāk ātri, visai negribīgi esam spiesti griezt mašīnu uz māju pusi, kur bez grandiozo pusdienu baudīšanas vēl jāsapako īpašā dāvana – no Latvijas atvestās, speciāli Danielam un Toņo taisītās krūzes -, un pats galvenais – mājas svētīšanas procedūra.

Pēc pusdienām tik vien laika pietiek, kā kārtīgai pastaigai pa Cudillero. Te sejas masku lietošana uz ielas ir obligāta, jo cilvēku daudz, ieliņas šauras.

Izstaigājam mazo pilsētu krustu šķērsu un, sēžot uz soliņa pašā augstākajā pilsētas vietā, Daniels nosaka: “Mēs lūgsim par Tevi un Tavu māju katru vakaru, lai izdodas sagaidīt nākamo sezonu. Tagad es saprotu, cik Tev tā svarīga. Kā Tu vispār esi paspēju viena visu to sadarīt? Dārzs būs ļoti skaists, kad pabeigsi. Tik liels miers pie jums,” un skumīgi piemetina “bet tas nozīmē, ka pie mums vairs nebūsi, ka mums vairs nebūs pankūku.” Apsolos aizbraukt ciemos, tikko būs iespēja.

Brīdi klusējis, ievelk elpu un vaicā:

– Kāpēc Tu esi viena? Pastāsti par sevi!

– Tu tiešām to gribi?

-Jā, ir laiks.

Dažos teikumos izskrienu cauri saviem pēdējiem 14 gadiem, neiegrimstot ne detaļās, ne personālijās.

– Jā, grūti Tev bijis, bet Tu nepastāstīji visu.

-Nē, šai reizei pietiks. Un nav jau tā, ka nevienu nelaižu savā dzīvē, vienkāŗši – šobrīd citas prioritātes…

Ievelku elpu, lai turpinātu, bet Daniels, roku pacēlis, mani aptur. Paskatos viņam sejā, tas vairs nav pūčuks Daniels, ar kuru var jokot, dzenāt pa molu oļus vai lēkāt pa lielajiem klintsbluķiem, manā priekšā ir padre vai father Daniel…

-Paklusē, apstājies. Mēs lūgsim arī par to, lai Tev šajā mājā ienāk ģimene, lai Tu ne tikai atdod, bet arī saņem, tas Tev būs jāiemācās.

Jau atkal atveru muti, lai skaidrotu, bet Daniela skats liek aizvērties un savus “bet” un “jo” saritināt un iebāzt kabatā. Līdz mašīnai ejam klusējot.

Atvadoties Oviedo autoostā, tāds nodevīgs grauzējs acīs abiem piemeties. Ir, ir viņš savējais, tāds liels saldumlācis, tāds varētu būt brālis…

Jau vēlu vakarā atnāk ziņa, ka ir laimīgi nokļuvis mājās, un Toņo ļoti priecīgs par savu krūzi. Visa vakara lūgšana veltīta man, namiņam un visiem, kas mani atbalstījuši, palīdzējuši, lai pārdrošais sapnis kļūtu par īstenību.