Asaras un labs iznākums

Pārlekšu pirmo dienu notikumiem, jo labākā stresa izvadīšana ir tā norunāšana vai manā gadījumā norakstīšana.

Šodien devāmies uz Somiedo dabas parku. Jau esmu rakstījusi, ka šīs puses kalnu enerģija ir kā medusmaize aukstā dienā – tā ir silta, garšīga, sildoša un uzmundrinoša.

Tā kā Katīi ir īsts profs taku pētīšanā, gadžetu lietošanā, esam nolēmušas, ka viņa noies visu taku, bet es viņu sagaidīšu kalna otrā pusē. Pilnībā šo taku veica tikai mana spoguļgrupiņa, kura veiksmīgi nomaldījās, liekot nosirmot pat manām kāju pēdām.

Izbraucām agri, vēl tumsā, un pirmie kalnu serpentīni tā arī pagāja, toties, kad uzausa saule, no lepnuma, kad Katīi sajūsmā elsa, piepūtos kā tītars, it kā es pati būtu visu šo skaistumu radījusi. Kalni vizuļoja visās iespējamās krāsās, nokrāsās, sārtoties sākušie koki uz zaļās priedes ievija skaistākos rakstus, kādus jeb kad esmu skatījusi. Šie ir tie brīži, kad Dvēsele dzied un gavilē. Augšā kalnā, kur ēdām līdzi paņemtās brokastis, bija vien 12 grādi, gaiss rudenīgi spirdzinošs, tik viegli elpojams. Daļu šīs takas gājām ar čaukstenēm nieka nedēļu atpakaļ, bet kā viss pa nedēļu mainījies…

Pie ceļa kartes vēlreiz visu izrunājam, simtu piekto reizi piekodinu nenovirzīties no ceļa (pati šo taku esmu gājusi no vienas un otras puses, bet ne vidus daļu), katrā šaubīgā vietā salīdzināt gadžetu info ar foto no kartes, nepaļauties uz “te kāds ir gājis”, jo visbiežāk tās ir govis un kazas (arī lāči).

Cieši apskāvusi Katīi, pārmetusi krustu, braucu lejā pa serpentīnu. Šodien bija tā diena, kad uz kalnu ceļiem, lai Visums man piedod lamāšanos, izlīduši visi aunapieres ar rokām un kājām no ausīm vai pakaļas. Pirmais tāds ar palielu busu trāpījās jau pēc dažiem kilometriem, straujajā pagriezienā. Nu, jā ceļš tur vietām stāvs, pat ļoti, bet, ja esi nolēmis braukt ekskursijā ar busu, izpēti maršrutu, patrenējies manevros, tad nevajadzēs ar pārbīlī izvalbītām acīm braukt pa manu joslu, iedzenot mani ceļmalas krūmos.

Otrs tāds brīnums ar “kruto” Lexus aizņēma krietnu daļu no mazā stāvlaukuma (vēlāk sabraukušās mašīnas to burtiski iemūrēja, nezinu, kā izbrauca).

Nolikusi mašīnu tik tuvu takai, cik vien iespējams, devos mazā pastaigā, aptuveni izrēķinot, ka Katīi vajadzētu parādīties pēc četrām stundām. Pēc neilga brītiņa zvans no Katīi, uz takas parādījusies zona, un viņa mani iepriecina, ka septiņi no divdesmit veicamajiem km, pievarēti. Viņa man aša, sīciņa, smalciņa kā niedrīte vējā, bet, kas par krampi. Ne velti pasaules kausā savā vecuma grupā iekļuva 10. vietā skriešanā 21 km (1 stunda, 34 min.), tiešām lepojos.

Pēc laiciņa vēl viens zvans, ka nu jau tik stunda palikusi. Pa to laiku arī es esmu “iemūrēta”. Stāvlaukumā, kurš paredzēts sešām mašīnām, ir 8 un viens buss.

Kad atskan zvans ar jautājumu, kur esmu, manī iestājas viegla panika, kur ir viņa???? Jo frāze, ka atrodas pie hidroelektrostacijas, mani burtiski apdullina – vienīgā hidroelektrostacija, ko atceros (šajā takā biju tikai 4. reizi), ir pāri lielajam kalnam, un mana Vēziskā paranoja rauj danci vaļā, zīmējot vienu ainiņu trakāku par otru, kā mana niedrīte noberztām kājām, pārgurusi raušas pāri lielajam kalnam, bet man vēl jārisina izbraukšanas jautājums no “iemūrējuma”.

Tālākajā sarunā nedaudz nomierinos, top skaidrs, ka Katii gājusi pa tā saucamo ēnas taku, kas izved pilnībā ārā no ciemata, tur, kur lielā ūdenskrātuve, kas kartē apzīmēta kā HES (neprasiet kāpēc).

Lēnām, prātīgi izšūpojusi mašīnu no stāvvietas, līkumoju pa šauro, ļoti šauro ciemata ielu, līdz ieraugu pretī braucošo traktoru ar siena rulli uz dakšām, veltas bija manas cerības, ka viņš apstāsies platākajā vietā, lai varam izmainīties. Nē, viņš turpināja braukt uz priekšu, man nekas cits neatlika, kā līkumot atpakaļgaitā pagriezienus, slīpumus, līdz traktorists parādīja mazmazītiņu “kabatiņu”. Iebraucu un šausmās aizvēru acis, bet viņš vietējais, i siena stiebriņš mašīnu neaizķēra.

Izelpoju, bet, kas tev deva, atkal pretī busiņš ar histērisku vīrišķi pie stūres, kurš neprata nobraukt slīpajā nobrauktuvē. Nudien, ja mani negaidītu Katīi, izvilktu adīkli un mierīgi adītu, kamēr šams iebrauktu savas puses “kabatiņā”. Bet mani gaidīja, un es atkal atpakaļgaitā pa līkumoto, slīpo ielu braucu meklēt kādu “kabatiņu” savā pusē, lieki teikt, ka busiņa šoferis turējās burtiski pie mašīnas degunteļa. Dusmās sakodu zobus, jutu, kā stress aug augumā.

Tikusi galā ar busu, tieši tajā pat vietā, kur sākumā satikāmies, atkal viens dabas brīnums ar lepnu mašīnu, kurš neprot nobraukt slīpajā “kabatā”. Rādu ar roku, lai nobrauc, viņš atskrūvē logu saka, redz, viņam esot jauna mašīna. UN???? Neko darīt, atkal tas pats manevrs atpakaļgaitā. Kad tiku līdz Katīi, iekšā viss vibrēja tā, ka šķita, ka sirds pa muti izkāps. Nepaspēja Katīi mašīnā iesēsties, kad kungs ar jauno mašīnu mums mina uz papēžiem. Jādomā, ka, pabraucis gabaliņu, ieraudzīja, ka jau tā šaurā ieliņa vēl sašaurinās, nosprieda, ka tālāk nebrauks.

Šodienu mēs atzīmējām ar vīnu, zemenēm un reti “smaržīgu”, bet garšīgu sieru. Mēs to bijām pelnījušas. Taka izieta, Katii sazīmēs karti ar kritiskajām vietām, kur var apmaldīties, un sarakstīsim pavadtekstu, kas jāņem vērā, kur ir, kur nav ceļa norāžu, lai nākotnē takas gājējiem būtu drošāk. Šī ir ļoti skaista, ainaviska taka gar kalnu ezeriem. Noteikti manā top trijniekā.

Mazas pārdomas tik par mūžīgo – šie mazie kalnu ciemati, kur sākas takas, ne tikai šī, nav paredzēti tādai transporta kustībai, kā pēdējā gadā, kad Astūrijā ienāk lielais tūrisms. Kā būs ar izbraukšanu, jo “malači” ar vieglajiem, busiem, karavānām augs augumā.

Nu, re, norakstīju nost, un vairs nešķiet nemaz tik traki, bet vienubrīd šķita, ka stress ņems virsroku…

Bildes no Katii arhīva.