Piecpadsmitā diena
Vai tiešām jau piecpadsmit dienas eju? Jūtos ārpus laika un telpas. Nakšņoju brīnišķīgā alberģī, tikai viens bet – mana vieta divstāvu gultas otrajā stāvā. Un šīs gultas radītājam bijusi apskaužama humora izjūta, nepietiek, ka gulta ir gana šaura, tai nav nevienas maliņas sānos. Man nav līdzsvara izjūtas, guļu nemierīgi, izredzes nakts vidū ar milzu blīkšķi un skaļu bļāvienu atrasties uz grīdas ir visai reālas.
Pēc sātīgajām vakariņām uzsvempjos savā ērgļa ligzdā, apguļos, un miegs paziņo, ka šādi apstākļi kaitē viņa veselībai un pazūd. Pielabināšanai uzlieku mantras, ar vienu roku iekrampējos matracī un mēģinu aizmigt. Tā kā gulta, pilnai laimei, ir pie wc durvīm (tās ir tikai 2 uz 34 cilvēkiem), ar vīnu un alu stiprinājušies onkuļi un tantes cītīgi līdz pat diviem virina tās. Alberģa burvība.
Divos ir skaidrs, ka nekādas gulēšanas nebūs, mēģinu nokāpšanas manevru, īsti labi nesanāk, sēžu, kājas pār gultas malu pārkarinājusi, un gaidu, kad nāks kāds durvju virinātājs, lūgšu, lai palīdz nokāpt, bet, kā par spīti, neviens nenāk, visi guļ. Nu neko, piepūšu vaigus un kāpju, gulta nolīgojas, bet manevrs izdodas. Paņemu spilvenu, guļammaisu un dodos uz priekštelpu, tur tāds jauks dīvāniņš. Ieritinos, svaigs gaiss, nav ne krākšanas, ne citu skaņu, un uzdāvinu sev nepilnas trīs stundas veselīga miega. Rīts pienāk daudz par ātru, atkal miega bads. Līņā, auksts. Apkopju savus rūpju bērnus – pēdas, ietuntuļojos lakatā un jakā, Ceļš gaida.
Pirmais adaptācijas kilometrs grūts, pēdas un potītes katra dzied savu dziesmu, drebulis krata. Tad aiz mākoņa maliņas parādās saule un prāts top možāks. Arī Spānijā atnācis rudens, rīta klusumā var dzirdēt, kā krīt kastaņi un zīles brīžiem nolīst kā īsts lietus. Eju, klusībā dziedu dziesmiņas un skaitu pateicības cilvēkiem, kuru dzīves ceļš mijies ar manu. Manu iekšējo murmuļošanu pārtrauc skaļš: “Hei, konfekšu meitene, Buen camino!” Tas jau runātīgais kanādietis, arī šoreiz man izdodas izšmaukt no pļāpāšanas.
Mazā ciemata kapella atvērta, eju iekšā, atbildīgais vīrs akls, man jāuzliek viņa roka uz zīmolam paredzētās vietas, un viņš sparīgi nospiež. “Buen camino”, moži atsauc.
Tāds dīvains ceļš šodien, eju kā zem kupola – ozoli slaidi gari, apauguši ar vīteņiem, veido kilometriem garu savdabīgu aleju, kurai cauri izspraukušies saules stari spēlē gaismas un ēnu spēles. Klusums, esmu vienīgā, kas traucē sīļu sacensību par ozolzīlēm, to ir tik daudz, ka ceļš sāk izskatīties pēc pumpaina paklāja.
Kad iznāku no alejas, saule spoži spīd sejā, pat acis jāpiever. Mani apsteidz jauns pāris, spriežot pēc abu mirdzošajām acīm un gredzeniem pirkstā, šis ir viņu kāzu ceļojums. Ik pa brīdim meitene pieglaužas puiša plecam, viņš noskūpsta viņas roku. Nu, ko! Lai ilgi un laimīgi. Pārim, kas noiet visu ceļu, izdzīvojot visas emociju gammas, ko tas piedāvā, ir izredzes kopā mazbērnus auklēt. Ceļš parāda visu tavu iekšējo būtību, arī tās šķautnes, ko tik labprāt gribētos noslēpt.
Nakšņoju mazmazītiņā ciemā, kur tik dažas mājas, bet ciemam ar nosaukumu “Casanova” nevar paiet garām.
Vakarā, atpūtas hallē ielīdusi, klusi darbojos ar savām pēdām, kurām tulznas aug kā sēnes pēc lietus, nu jau 9 uz kreisās kājas, 4 uz labās. Manā priekšā kā no zemes iznirst īsts milzis, ļoti sliktā angļu valodā prasa: “Kāpēc tu sēdi šeit?”
Atbildu, ka tur augšā pārāk daudz cilvēku, gribu klusumu. Pieklājības pēc apjautājos, kāpēc viņš neiet augšā, puisis pērkondimdošā balsī atbild, ka alberģos visas gultas viņam par īsu un šauru. Kā es viņu saprotu. Saku, ka tūlīt pabeigšu, un viņš varēs ieņemt telpu. Tai momentā viņa ērgļa skatiens pievēršas manām pēdām, žestikulēdams, jaucot franču, spāņu un angļu vārdus, pieprasa atrādīt abas pēdas un visu medikamentu klāstu. Sazin, kāpēc paklausu un uzlieku apskatei visu savu arsenālu. Nepaspēju pat iepīkstēties, kad viņš satver pēdu un piespiež tai vietā, kur uz knapi sadzijušā pušuma daiļojas jaunā tulzna, izsprāgst asara un pār lūpām sirēnas cienīga gaudošana “Vai, vai, cik jūtīga!” Mans mērs ir pilns, veltu viņam visu emociju kokteiļa nokrāsu skatienu un nošņācu skaidrā latviešu valodā: “Škic, rokas nost, āpsi!” Man ir skaidrs, ja vēl liks rokas klāt, speršu un kodīšu.
“Ollallā, kas par raksturu!” atsmej milzis un sniedz man smēres, saites un vēl kādu nepazīstamu mīkstu materiālu. Ir mežonīga vēlme aizsūtīt viņu tālu un ilgi, bet ja nu zāles palīdz?!
Paklausot norādījumiem, apsmērēju visas sāpju vietas. Mīkstais materiāls domāts rītdien ielikšanai zeķē, zem traumētajiem pirkstiem, kā ārstējošs amortizācijas spilvens. Klusi stenot, uzvelkos augšā, ieritinos gultiņā un mēģinu abstrahēties no ļoti skaļās vācu ģimenītes, kur ciltstēvam ir viedoklis par visu un visiem. Pēc pāris minūtēm manas pēdas sāk dedzināt, it kā būtu kvēlojošās oglēs iekāpusi. Pie visa vainīgs milzis, un es sāpēs locīdamās pieminu viņu visos locījumos, veidos un tēlos. Kā caur miglu atceros, ka kaut ko stāstīja par 5% un brrr… par paciešanos. Nu neko, ņemu dubulto pretsāpju zāļu devu un mēģinu aizmigt. No rīta pēdas ir ar mani, uztūkums samazinājies, palocīt varu. Paldies Tev, milzi, ņemu savus locījumus atpakaļ.
