Facebook atmiņas stāsta , ka pirms četriem gadiem , es, savākusi krietnu kaudzi ar dokumentiem , atļaujām , devos 500 + km braucienā , šķērsojot triju provinču robežas , pēc mazās lūšu meitenes Nansītes . Toreiz , i iedomāties nevarēju , kādu prieku , mieru , draiskulību un neizmērojamu uzticību , mīlestību viņa ienesīs . Līdz ar Nanšuku atgriezās Lakšmi dzīves prieks , drošības sajūta . \Viņas abas ir manas dabas atspulgi , mans pagarinājums .
Nē , lai kā gribētu , klēpja un glaudāmkaķis no Nanšuka nesanāk , no ūdens un ķemmes bēg kā es no zivju smārda . Viņa ir īsts brīvmīles īemiesojums – var gulēt uz cakainiem spilveniem , bet tikai mirkli , kamēr es guļu , tad vajag ārā , kur var govis , aitas pieskatīt , dzenāt ķirzakas , tauriņus , putneļus un apkarot ūdensžurkas . Lai man nebūtu skumji , šēžot pie rakstāmdarbiem , pa brīdim tiek pienesta kāda pele/žurka , kāds putns , un tad sākas vārdos neaprakstāma jautrība .
Bet , kad pienāk tās retās pārmīļuma reizes , kad viņa apguļas blakus uz spilvena , piever acis , ar ķepu pievelk manu roku sev klāt un ieslēdz klusos mandeļu gaņģus , manī ielīst pilnīgs miers un laimības sajūta .
Dienās , kad īpaši mani uzvaktē , zinu , jāpieskata veselība , viņa mani ļoti jūt .
Dziļā pateicībā un mīlestībā par iespēju būt kopā ar šo skaisto , gudro , graciozo būtni….
#100LaimīgasDienasNamiņā – 67. diena
Citi raksti
20.08.2021. Pasaka - realitāte, realitāte - pasaka
“Vai tu esi dusmīgs?” - tā stāvēja rakstīts uz sienas kādā pasakā, ko bērnībā lasīju. Tas, kurš dusmojās, zaudēja visu savu mantu, un trollis izgrieza trīs sloksnes ādas no muguras. Brīžiem šķiet, ka es esmu nokļuvusi tādā stāstā, kur Radītājs, Pārbaudītājs, Lielais iesmējējs ik pa brīdim uzprasa: “Iveta, tu esi dusmīga?”
Esmu iegājusi vāveres ritenī, aizmiegu pa ceļam uz spilvenu . Mazs atskats vakardienā : no rīta konsultācija, tad trešās krāsas kārtas uzlikšana uz griestiem un sienām, tad konsultācija, vēl viena saruna , ašā aizskriešana uz bāzi - draugu pasūtījumu sagāde, vakarā vēl viena konsultācija un garum garā vēstuļu lasīšana, atbildēšana. Aizmigu pa ceļam uz spilvenu …
19.01.2026. Kad jāaizver durvis
Saulīte pakāpusies augstu kalnā. Caur sniegiem, lietiem, puteņiem jūtama pavasara smarža. Šis ir laiks, kad gribas atvērt durvis kam jaunam — varbūt kam iepriekš nepaspētam, neapgūtam. Bet, lai to izdarītu, kādas citas durvis jāaizver. Ar šo ierakstu noslēdzas stāstu sērija „Dzīve mazciemā”.
20.07.2021. Septiņas dienas, tā dziedāja Tranzīts. Pirmā daļa.
Septiņas dienas paiet ātri, ai, cik ātri. Pat, ja pirmajā šķiet, ka vēl tik daudz laika priekšā. Tikai dažas nedēļas iepriekš, kad vienā vakara sarunā Gunita pēkšņi izšāva “Man vajag atdzist, vajag restartu, brīdi klusumā, lai varu pastrādāt pie jaunā projekta. Būs kāda istaba brīva? Braucu!”, tajā pat vakarā tika atrastas biļetes un sākts lielais somu, paku, vedamā menedžments.