Par šodien labu , vai neko !
Par kaķu izdarībām un visu pārējo , kaut kad .
Šodien bija tā diena , kad jāvāra īpašā ziemas ābolu/ apelsīnu / ananāsu zupa .
Katliņā ielej nedauz ābolu /apelsīnu / ananāsu sulas , ieber kanēli , kādu krustnagliņu , izmaisa , pielej vēl sulu , uzsilda , bet nekarsē , kad sasniegts pareizais karstums , pārlej krūzē un piešauj klāt rumu , man vajadzēja gana daudz , lai tvaiku nodzītu .
Bet ,pavisam drīz vēlmju lapu rakstīšanas laiks .
Tiem , kuri raksta vēlmju lapas .
Katram sava tehnika, es daru tā-uz galda uzlieku kaut ko labu, garšīgu, obligāti uz skaista šķīvja, aizdedzu sveci, uzvelku kaut ko jaunu, kaut zeķes. Tas viss noskaņas radīšanai .
Pirms sākt rakstīt , pieveru acis , atceros , ieeju sajūtā par to ,ko gribu lūgt, kad ir bijusi tā labā noskaņa , sajūta.
Gan lekcijās gan nodarbībās stāstu, ka patiesās vēlmes nāk no zemapziņas slāņiem , tieši tās tiek piepildītas. Tāpēc nepieciešams radīt iekšējo laimes sajūtu un koncentrēties uz to.
Vēlmes rakstu tagadnes formā, piemēram:
Es lūdzu un pateicos par Savu skaisto dzīvokli, māju ,kuru varu atļauties un skaisti iekārtot, kur jūtos laimīga un veiksmīga. Tā raksta par visām lietām, pat ja to nav-dzīvoklis, attiecības, veselības darbs ,kāds projekts utt.
Katrs atradīs pats savus vārdus , nevajag burtiski pārkopēt no manis, svarīga saskaņa starp prātu un vēlmēm.
Vairāk par trim -piecām vēlmēm nevajadzētu rakstīt , pašam būs jāpiepilda , vai pietiks resursu ? !
Šogad īpaši svarīgi koncentrēties uz to , kur reāli esat gatavas / gatavi ieguldīt savus resursus -laiku , spēku , enerģiju , zināšanas .
Rakstam tikai par sevi , ” kaimiņu Jāņus ” un ” kaimiņu Maijas ” neaiztiekam , vedeklas , vīramātes, sievasmātes un znotus ar atstājam mierā 🙂
Lai veicas !
Bildi piedomāsiet
Citi raksti
Saulīte pakāpusies augstu kalnā. Caur sniegiem, lietiem, puteņiem jūtama pavasara smarža. Šis ir laiks, kad gribas atvērt durvis kam jaunam — varbūt kam iepriekš nepaspētam, neapgūtam. Bet, lai to izdarītu, kādas citas durvis jāaizver. Ar šo ierakstu noslēdzas stāstu sērija „Dzīve mazciemā”.
Vētra, dūmi, daudz, daudz ugunsgrēku. Mazā, mīļā Astūrija liesmās. Naktī dega lielais kalns Naranco pie pašas Oviedo. Vakar pēcpusdienā līdz mums nonāca lielās vēja brāzmas, ārā ap 25 grādiem, ne pilītes lietus. Vadot Zoom nodarbību, nācās uz mirkli atstāt grupu un skriet ārā skatīties, kas notiek, deguma smaka bija tik spēcīga, ka šķita, ka uguns te pat jau Santa Ana kalnā. Par laimi, nē, tik milzu dūmu mutuļi, vēja nestie, ietina visu ciematu biezā, necaurredzamā, smirdīgā masā. Pirms došanās gulēt sapakoju mašīnu - kaķiem ēdamo, būri, ja nu kas. Naktī abas dāmas gulēja, cieši piespiedušās man klāt, dzīvnieki jūt.
Šī ir maģiska vieta, kas paceļ pāri okeānam, kalniem, mazliet pāri košajām ikdienām, tāda pārpasaulīga paļaušanās sajūta. Tā ir arī visiem, kuri atbrauc uz Astūriju, te ir tā vieta, kas paceļ pāri trauksmainajai ikdienai, nebeidzamajiem telefona zvaniem, domām par (ne)padarītiem darbiem. Tu pēkšņi paliec pats ar sevi, savu sirds ritmu, savu elpu, savu fizisko ķermeni, kurš, izrādās, var vairāk kā esi domājis.