Naktī traki vējoja, palmai pāris zari norauti , pār sētu pārmesti. Dīvaini , kā cilvēks pie visa pierod , kamēr nav oranžā brīdinājuma , i ausi nekustinu 😉. Pūš, labi , vējam tāds darbs . Līst , labi , lietus ir zemes asinis , lai līst ! Sūkni akā un dzīvojam tālāk .
Mazā veikalu diena : vispirms aptieka , papildināju spiediena dresējamās tabletes , tad celtniecības preču veikals – jauna ķerra vajadzīga un grābeklis . Atceļā piestāju ,, melnajā “ pludmalē uz pastaigu. Žēl , ka ar telefonu nevar iemūžināt , kā dzied varenie viļņi , kad paceļas virs ūdens klāja un uzvelk baltās putu cepures .
Tā var stāvēt, iet stundām , galva izvēdinās, ķermenī ienāk patīkamais nogurums.
Netālu no mājām , mazajā benzīntankā pabaroju savu Silvī, degviela – 1,499 eiro / litrā.
Un vēl man tika lielā laime – pareizā kāpostgalva – 1,60 eiro / kg . Dārgi , bet tas ir liels retums , viena paprāva galviņa ieripoja iepirkumu grozā . Būs sakņu sautējums . Nu nevar latvieša vēders bez kāposta 😉.
Uzkarsētā pannā izkausē sviestu , aši apcep cūkgaļas gabaliņus , piešauj sagrieztus sīpolus , aprauj , apmaisa , pievieno sagrieztus burkānus , aprauj , papildina ar gabaliņos sagrieztu saldskābu ābolu , mazos kubiņos sagrieztu kabaci,pievieno sāli , piparus , pašgatavoto čilli marmelādi , uzliek pannai vāku un tuč, tuč pasutina . Tikmēr uzkarsē čuguna pīli , izkausē sviestiņu un aši , maisot , aprauj saekselētu kāpostiņu , pievieno pannas saturu , pielej siltu ūdeni un cenšas neaizrīties ar siekalām . Kad nāk gatavs , pieliek pāris , dārzā norautas lauru lapas un smalki sakapātus ķiplociņus . Vāku virsū , pēc 10 minūtēm liek šķīvī un murrājot bauda !
Mī un žē , gardi !
Oi, pavisam aizmirsu , kas tad par sakņu sautējumu bez kartupeļiem 😉. Redz , kā ir , to , kas ikdienā pieejams , aizmirstam , to , kas retāk – izceļam . Protams , klāt kartupeļi , dažus kartupeļus sagriežu smalki , pārējos normālos gabalos . Smalki sagrieztie izšķīdīs , padarot sautējumu tumīgāku .
Citi raksti
Dārzā smaržo lilijas - tik saldi un reibinoši, kā tikai pasakās var būt. Bet, manu viešņu vārdiem runājot, te arī esot pasaka, un tāda, ka, izejot pagalmā, ieelpojot tuvējā eikaliptu meža, okeāna un ziedošā dārza smaržas, asaras sāk pa vaigiem ritēt. Man bija prieks un patiesa laime uzņemt četras smējējas, kalnos kāpējas, pa viļņiem lēkātājas. Grupas veidojas debesīs - kā citādi uz Rūtas un viņas meitas Grietas aicinājumu pieteiktos Anita un Ieva? Atšķirīgas, bet tik ļoti vienotas.
Ak, ja to smaržu varētu iekonservēt… Laikapstākļi nelutina, ta gāza baltu ūdeni, tad ieslēdza karstumu, kurā dārzā pastrādāt var tikai īpaši rūdītie. Pat siltummīle Lakšmi uz vēdera lien mājā zem gultas uz aukstajām flīzēm. Tāpēc katrs mirklis jāizmanto. Pēc divu dienu spraiga darba es izturēju, ķerra – nē. Vecais, izrūsējušais palīgs, izdvešot žēlu čīīīk, apstājās pusceļā ar izlūzušu riteni.
Kura ir laimīga? Pareizi, es! Ziniet, dzīves līkloči var ievest tādā dziļā un smaržīgā vietā, kur i gaismiņu neredzi. Var būt dienas, kad smags ķieģelis pie deguna piesiets. Ir jau visādi, vairāk gan to brīžu, kad sirds kā taurenītis lido, pogo kā lakstīgala, zied kā labi kopta roze.