,, Kur tu teci , gailīti … “ Nansijas izpildījumā, sešos no rīta, rosina vēlmi mest ar spilvenu .
Kaķi labi audzināti , bet , ko darīt , ja procedūra veikta, bet sazin kāpēc , nemiera dienas piemeklē. Kaķa bērns pats nelaimīgs, staigā apjukusi un dzied melodijā, kas Lakšmi modina kašķu veceni . Ķepings, boksings , šņācings !
Ārā vējo , līst , ķepas salst , enerģiju nav kur izlikt , atliek gulēt vai krist man uz nerviem .
Ak, kas par laimi , kad tiek manā dziju kastē, kamols zobos un prom uz pirmo stāvu , tad zigzagā pa virtuvi , darbistabu , atpakaļ uz otro stāvu , izdzirdot manu vokālu , kamols izkrīt no mutes , noripo pa trepēm , kur satiekas ar Lakšmi ķepām .
Pa vidu visam , sienas nošpahtelētas , rīt pucēšu un likšu grunts krāsu .
Rakstu , ko dzirdu ? Pa flīzēm klāto virtuves grīdu , tiek dzenāta mana kurpe !
Katram savas izklaides 😉.
Kā jums ?
Citi raksti
Katrs viesis, kurš ienāk namiņā, ir mīļi gaidīts, katrs tiek uzņemts ar visu to mīlestību, gādību, ziņkāri, ko Dieviņš man devis. Jau iepriekš izdibinu, kas kuram garšo, ko grib nobaudīt, ko grib redzēt, sajust, pie kuriem putniem pieder: rīta putni, vakara putni vai čoknutije ptjički. Daru, kā protu, lai brīvdienas būtu lieliskas, lai atpūstos gan ķermenis, gan prāts, gan emocijas. Bet šodien… šodien plūda laimes asaras pār vaigiem – atbrauca ļoti, ļoti, ļoti gaidīti un ilgoti savējie. Manas „Uguns saimes” pati sirds – Vizma ar Jāni.
07.08.2020. Pārdomas kazenēs.
Sēžot uz terases, ieraudzīju krītošu zvaigzni, spožais zibsnis pret tumši violetajām debesīm atgrieza realitātē - ir augusts. Dīvaini, šis ir pirmais gads, kad siltie augusta vakari, krītošās zvaigznes neuzdzen saldsērīgo skumju noti “man atkal jāaizmieg”. Šogad tauriņi danco manā iekšienē, cenšos tos kušināt: “Pag, pag, lēnāk, nav īsti iemeslu”, bet tie neklausa, tie dejo. Atliek atmest ar roku, lai jau... Tikai... Šodien galīgi neredzu iemeslu jautrajam dancim.
Ir dienas, kas dod spārnus. Jau kādu mēnesi ar astīti reizi nedēļā dodos uz divus kilometrus attālo veco skolu, kur iemitinājušās “Svētās Sievas” jeb – kā viņas sauc – Santa Anas kapellas sargātāju asociācija. Vecā skola ir ļoti līdzīga mūsu latviešu vecajām skolas ēkām: gara vienstāva ēka, sadalīta divās lielās telpās. Agrāk tur bija divas klases – viena mazākajiem bērniem, otra lielākajiem. Tagad vienā telpā ir neliela bibliotēka un vakaros notiek zumbas un deju nodarbības, bet otrā pašas matronas iekārtojušās pie diviem gariem galdiem.