#100LaimīgasDienasNamiņā – 23. diena

Naktī bija traks negaiss , ar pirmo bliezienu paliku bez elektrības, dators nodžinkstēja . No rīta konstatēju , ka netieku savā astro programmā un dators uzvedas kā viegli iereibis .
Tik labi , tik ļoti labi , ka man ir datorrūķis, kurš prot un var vajadzīgā brīdī pieslēgties. Programmu atdabūju , bet , pārsteigums , netieku savā FB kontā , tur cits vārds priekšā , paroles nedarbojas. Dīvainākais , ka no telefona kontā varu ieiet , no datora nē , plusā informācija, ka pēc 178 dienām kontu dzēsīs , neatbildot kādiem tur noteikumiem . Nocīnījāmies , kontu neatdabuju . Redzēs , ko rīts nesīs .
Labā ziņa, atkal pārliecinājos, ka man apkārt ir labi , atsaucīgi , zinoši cilvēki , un , ka esmu iemācījusies savākt sevi !

#100LaimīgasDienasNamiņā

Citi raksti

03.08.2023. Namiņa rīta stāsti – 27

Tu biji kails un vēju aplauzts koks... Namiņa dārzā aug trīs lekni kamēliju krūmi, katrs ar savas krāsas ziediem, kādreiz tie bija četri. Tagad ceturtais ir kails stumbrs ar apzāģētiem zariem, bez mizas. Vēl vecais saimnieks, kad bija dzīvs, papliķēja pa stumbru un teica, lai zāģēju nost. Bet es nevaru, kaut kas tajā nokaltušajā stumbrā ir dzīvs.

02.10.2020. Dzīves riču-raču.

Kaimiņu gailis vēl nav atjēdzies no iepriekšējās vētras, kad nākamā jau klāt. Nu jau man šķiet, ka katra nākamā ir trakāka par iepriekšējo. Skaitu pātarus, lai durvīm stikli neizbirst. Taisnība Ziedonim ir par tām mazām laimītēm, ja tādas tiek, kaut viena katru dienu, tad var aizmigt ar smaidu, ar smaidu arī pamosties.
23.09.2024. Lūzums, 1. daļa

“Dari visu pati vai trīs mēnešu laikā izvācies.” Šodien ir tieši 7 gadi, kopš nogāju savu Camino un saņēmu sertifikātu. “Pastaiga”, kā es domāju, kura izmainīja visu manu dzīvi. Katrs ceļš, ko ejam ar iekšējo uzdevumu, lai kāds tas būtu, tas var būt arī vienkārši atpūsties, mūs maina. Nav obligāti jāskrien pār kalniem ar mugursomu plecos, dažkārt Ceļš, kurš maina, var būt vienkāršs gājiens uz veikalu pēc iepirkumiem; man tā bija, un toreiz pieņemtais lēmums pavēra visu notikumu sēriju.

Day three of the walk. I am not even sure how to name it – „Shoot me now” or „how the limits are tested”.