Ik reizi , kad šķiet , ka kļūstu par histēriķi , pietiek ieslēgt kādu turku seriālu , un saprotu, ka ar mani viss kārtībā. Tas, ko par šodienu varu teikt - man apkārt ir brīnišķigi cikvēki , paldies , no sirds un līdz zemei .Tik daudz atbalsta , pateicības vārdu no klientiem , facebook paziņām …

#100LaimīgasDienasNamiņā – 21. diena Read More »

15.05.2020. Brīvības elpa.

Zemestrīce, cunami - tās ir pirmās domas, kas iešaujas manā prātā, dzirdot dīvaino šņācienu, uztverot krītošo trauku, mēbeļu blīkšķus. Mēģinu izrausties no gultas, ārā tumša nakts, spokainā āra laterna vējā šūpojas un kaut kas draudīgs, šņākdams nesas pa māju. Galvā 101 doma - kā iedabūt kaķus pārnēsājamajā somā, neaizmirst paķert dokumentus no naktsskapīša, cik tālu ir uzkāpis ūdens, vai maz tikšu līdz mašīnai, pa kuru ceļu braukt…

29.04.2023. Ir arī tā

Domāju nerakstīt, līdz mani ilgi, mīļi gaidītie viesi nebūs devušies mājup. Lai lieki nesatrauktu. Jo tik ļoti, ļoti gaidīti. Kāpēc - o, tur ir vesels stāsts, bet to tik ar pašu piekrišanu. Ko nozīmē būt viesu namiņa, kaut ofic neatzīta, bez stingriem papīriem, tik draugiem, draugu draugiem un viņu draugiem, saimniecei? Zināt, vai ne? Tas ir ne tikai prieks sagaidot un asara prombraucot, jo katrs paliek sirdī, tas ir ne tikai traks plānošanas, pielāgošanās maratons visās dienās, tā ir ne tikai spēja nolasīt vēlmes - gastronomiskās, emocionālās un vēl, un vēl. Tā ir arī prasme un vajadzība savākt sevi, savu fizisko ķermeni, kad tas uzrīko revolūciju.

12.02.2023. Atdodiet saulīti

Drīz būs trīs pilni gadi, kopš dzīvoju mazciemā, savā zemeņu sapņa krāsas namiņā. Trešā ziema. Brr. Šogad ir īstā Astūrijas ziema – ir vētras, ir lietus periodi, ir saulainas dienas, un jau piekto nedēļu naktīs termometra stabiņš nepaceļas virs nulle grādiem, vairāk atrodas zem. Brīžiem ir tik auksti, ka šķiet, acu āboli sasals, tad atļaujos pačīkstēt draudzenēm, ka tad, kad sasalšu, lai brauc ar lodlampām atsildīt. Naktis, ooo, tas ir īsts izaicinājums, īpaši pārģērbšanās nakts biezajā tērpā...