#100LaimīgasDienasNamiņā – 5. diena

Es esmu/ būšu roze , kas vērsies lēnām , pa ziedlapiņai , kā mans Claude Monet .Kaut kad rakstīju , ka , reizēm tas , ko domājam , esam galapunkts , ir tikai pietura . Bet to apjaušam tikai pēc laba laika .Es nezinu , rīt būs mācību procesa galapunkts vai pietura . Lai kas tas būtu , gribu to skaistu , lai kā tas būs , es jau esmu uzvarētāja . Tikt tik tālu , starp profiņiem , kuri visu šo apgūst n-gadus , vadīt grupu darbus ar viņiem , noturēties līmenī , tas bija daudz .Galva kūp , spiediens lēkā .Rīt sertifikācija . Iespējams , ka būs jāatkārto, bet tas kanti nerīvē 😉. Jauda , māka ir , prakse jāuztrenē !Vilciens dodas ceļā

#100LaimīgasDienasNamiņā

Citi raksti

IR !!! Sertifikācija nokārtota, uzaicinājums sertificēties augstākajā līmenī ( tik dažiem no grupas ) saņemts .Šodien viss , gulēt , atpūsties un nomierināt spiedienu , kurš uzkāpis aplam nejaukā augstumā .Paldies abām atbalstītājām , kuras piekrita būt par izmēģinājuma trusīšiem maniem kursa biedriem !Ceļu paveiks ejošais. #100LaimīgasDienasNamiņā P.S sataupītais kārums pelnīti izbaudīts
08.09.2024. Baravika jeb – kad dzīve pasniedz pīrādziņu

8. septembris, Astūrijas diena Visā Astūrijā noris dažādi svētku pasākumi, dzirdamas dūdu spēles, cilvēki izmanto brīnišķo laiku, kas kā dāvana atnācis pēc ilgstošajām lietavām. Piektdien, sestdien čakli pastrādāts, nu tā, ka rociņas kā pārguruša putna spārni pa zemi velkas. Atkal atnāca apstiprinājums, ka pasaulē viens otru ļoti jūtam - vēl viena tāda pati, tikai riža, plosījās pa savu atjaunojamo māju, tad nu periodiski dalījāmies, ko kura sadarījusi, tāda laba, motivējoša darba sajūta.

17.02.2022. Pilnmēness pārdomas

Februāris, ar katru pāršķiro kalendāra lapu esam tuvāk pavasarim. Ai, jā, skaistais, reibinošais ziedonis. Bet nu jau trīs gadus februāris ir mans īpašais mēnesis, tāda kā dzimšanas diena pusmēneša garumā. Pirms trim gadiem februārī pirmo reizi satiku namiņu. Tā bija skaista diena, ziedēja kamēlijas, viss mauriņš pie mājas nokaisīts ar sarkanajiem kamēliju ziediem kā sarkanais paklājs Oskara balvas saņemšanas ceremonijā. Nāc, baudi, dzīvo. Tas bija traki jautrs brauciens kopā ar vēl divām smējējām. Visām trim tā bija pirmā iepazīšanās ar Ziemeļu ceļu, tiesa, gadu pirms Sarmīte bija nogājusi Camino Primitivo. Kopīgi elsām un pūtām no sajūsmas, vērojot okeāna varenos viļņus, klusā pietātē stenējām, esot augstu kalnos, kur ērgļi lidoja zem mums, tieši tādā vietā bija viena apskatāmā māja.
The Spanish saga has come to an end, I’m back in Riga. The first morning home, Bohema is purring at my ear, twitchy Lakshmi is at my feet. Opening my eyes I try to figure out whether this all is true or was it just a dream. Thank God for the facebook entries.