#100LaimīgasDienasNamiņā – 3. diena

Šodien par šarmu un sievišķību . Par prasmi saglabāt eleganci arī tad , kad mostas nevaldāma vēlme nodarboties ar pannu aerobiku .Šodien mācību trešā moduļa pirmā diena . Sākumā garlaicīgi , viss zināms, strādāju daudz dziļāk , vēlāk palika interesanti . Vēl jautrāk palika, kad praktiskajos darbos , trāpijos puišu grupā. Vajadzēja izstrādāt stratēģijas ar kādām ejam uz mērķi . Saku , ka man problēmas ar disciplīnu , ka nevaru tā lēnu un mērķtiecīgi , man vajag Emīla ,, plokš” variantu . Mocam , mocam manu (ne)disciplīnu , līdz viens no puišiem saka :,, ta beidz cepties par to disciplīnu , galvu augšā un ej nodod uguņus “. Vīrieši jāklausa 😉, tā i darīšu ! Bet , kas tas par kaifu , kad profiņi ar stingriem papīriem , atzīst manu jaudu un lūdz padalīties ar darba tehnikām ! Un vēl , šodien paliek četri gadi , kā pirmo reizi ieraudzīju Nanšuku . Viņa ir īstās šarma un elegances pavēlniece !Bučas no mums trijām !

#100LaimīgasDienasNamiņā

Citi raksti

Time flies like the wind, the days have gone by somehow…
Visums savas dāvanas pasniedz dažādos veidos , veidolos , laikos .Man ir ,, biktsmāte " , tā es viņu saucu , jo viņas ausīm uzticu to trakos emocionālos viļņus , ko vienai pārvarēt pagrūti .Viņa it traka , spēcīga , atkal- traka , jo tikai traks sievišķis var uzņemties atjaunot ļooooti aizlaistu senču īpašumu -zemi …

#100LaimīgasDienasNamiņā – 3. diena Read More »

20.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 1

Pēdējā laikā saņemu daudz vēstuļu ar domu, ka, ja neesot laika lielos ierakstus rakstīt, vismaz kaut ko, kaut maziņu, kaut nedaudz. Tie palīdzot iet uz priekšu, nenolaist rokas. Ziniet, ieraksti galvā veselos sējumos sakrājušies, bet līdz redzamam veidolam netiek. Arī mazos stāstus regulāri nesolu. No rīta pie brokastu kafijas centīšos pāris rindas uzrakstīt. Rīts kā vienmēr pienāk daudz par agru, līdz ar pirmo koši sārto gaismas strēli pie pamales un guļamistabas logā. Mostas putni, un Nanšukam miera nav, sēž uz galda pie loga un šņakstina - ņerk, ņerk, ņjauuu. Ir pavasaris, beidzot ir.

01.07.2022. Pēdas smiltīs.

Vakar vajadzēja padomu, spēku, tāpēc paņēmu brīvu vakaru no visiem darbu darbiem un aizbraucu līdz “melnajai” pludmalei. Tur starp lielajiem klints bluķiem bēguma laikā ir tāda īpaša vietiņa, kur pasēdēt, padomāt. Un man laimējās, piedzīvoju vienu no skaistākajiem saulrietiem, kopš esmu šeit. Es ticu, ka tad, kad mūsu laiks uz zemes ir beidzis, mūsu dvēselēm dota iespēja redzēt, kādas pēdas esam aiz sevis atstājuši - cits bērnos, bērnu bērnos, cits mežos, dārzos, dziesmās, gleznās, traukos. Kādreiz domāju – nez, kādas būs manas pēdas. Nu jau zinu.