Oktobra beigas , bet saulīte dāsni silda, 22 grādi , maigs rudenīgs vējiņš. Gaiss , kaut silts, tik spirgts , ka ne atelpoties .Kā pilnīgs pretstats zaļajai zālei , ziedošajām rozēm, kallām , veikalos ieskanās Ziemassvētku notis .Mana sirds līksmo , patīk mans darbs : gan tas , kas dārzā ; gan tas , kas pie stūres , viesus vizinot; gan pannas un katlus virtuvē dancinot , gan sarunas ar tiem , kuru tarakāniem dziesmu grāmatas jāpiekārto .Šodien divas jaukas sarunas un sirds gavilē. Redzu jēgu visam , ko daru .Un vēl , mēs gaidam pavasari, Janas un Intas gādātie stādiņi saguluši savos podiņos , dūšīgi aug!
#100LaimīgasDienasNamiņā – 2. diena
Citi raksti
19.04.2021. Par maz ir kaut ko radīt, tas jāmāk labi pārdot. /Lilija/
Rītu pār mazciemu satricināja mans mēmais kliedziens. Ja ar tām rīklē iesprūdušajām skaņām varētu nogalināt, tad... Zaļās mājas kaķu armija nograuzusi, nobradājusi visus manus tomātu stādiņus, saplēsuši kūdras podiņus. Stāvēju, skatījos ar drebošu lūpu un domās meklēju “Emīla bisi”. Dziedi vai raudi, bet svētdien būs jātiek uz 40+ km attālo Grado tirgu.
05.10.2025. .....
Nav nosaukuma pārdomām. Smeldzīgi. Vakar vakarā (tas man tāds pusstundas rituāls pirms aizmigšanas) pabeidzu skatīties Yellowstone 5. sezonu. Tik smaga pēcgarša. Filma laba, aktieri labi, daba fantastiska, bet tik skarbi. Pat ne tas, ka 7 paaudzēs kopto, loloto, ar asinīm aizsargāto rančo – savu dzīvesveidu, lai saglābtu dabu – bija jāatdod indiāņu kopienai. Smagi bija skatīties, kā šīs kopienas ļaudis uzvedās – demolēt, lauzt, plēst. Neko nelikt vietā, tikai postīt. Tik ļoti sasaucas ar šodienu, kur lauksaimniekiem, mazajiem ražotājiem, ar zobiem un nagiem jāplēšas par iespēju dzīvot tur, kur dzīvojuši viņu senči, darīt to, pēc kā sirds tiecas.
11.12.2022. Līdzības
Jau vairākas dienas pirmais, ko redzu, atverot sejas grāmatu – “tu sen neesi rakstījusi”. Tā laikam ir, un ne tāpēc, ka notikumu, piedzīvojumu nebūtu. Ir gan tādi, kur smieklu dzirkstis pa gaisu iet, gan tādi, kas kairina acis kā sīpolus griežot, gan tādi, kas neizpratnē, par ko rīkstes šausta, liek ierauties dziļi stūrī.
30.03.2021. Pateicība draugiem
“Iveta, cik maksā viena Tava darba diena? Es gribu to apmaksāt. Sen nav stāstu. Katru rītu pirms kafijas pārbaudu sejasgrāmatu - būs vai nebūs. Nav. Atvaino, ja Tev tas šķiet smieklīgi, bet tie stāsti ir tik dzīvi, es kopā ar Tevi roku dārzu, domāju, ko es atbildētu Lilijai, kā skaidrotu, kāpēc mums neatkarība tik svarīga. Raksti, ja nevari rakstīt - ierunā, tā kā mums lekcijas. Gribas svaigu vēsmu ikdienas pelēkumā. Vai īrnieks arī ir rādījies, vai vēl būs? Piedod, bet tas bija tik jautri. Kā es gaidu ziedošā dārza bildes. Lūdzu, lūdzu raksti!”