Mazās ainiņas

Jau kādu laiku aiz auss dīc uzaicinājums no angliski runājošajām dāmām uz adīšanas divstundi.

No nedēļas uz nedēļu atliku, jo te dārzs jāravē, te mēbeles jāstumda, atkal dārzs jāravē, te bāka pustukša un vienkārši ir “nekur, neko negribu”.

Pagājušajā nedēļā stingri nolēmu – braukšu! Nu esam Visumā vienoti, kaut kā tie spoguļneironi skraida pa labi, pa kreisi, vakar vakarā no Ednas atnāk atgādinājums, ka gaidot mani.

Šorīt pamodos, paskatījos uz vakar pusjaukto guļamistabu, sāku apcerēt domu par nekur nebraukšanu, jo bāka ar pustukša un dārzs jāravē, Jaunavas zīmē dzimušajiem Saturna lekcija jāraksta… Uh, ka saņēmu sevi aiz čupra, sapurināju, aši ielecu lina bruncī, paķēru adīkli, sarotājos un mašīnā iekšā. Kaķes palika ar viedokli “the”, Nanšuks tādu žēlabaino solo rāva vaļā, šķiet, kāds piparotāks veltījums man arī izskanēja. Ārā 24 grādi, saulīte spīd, bet viņām iekšā jāsēž. Grūta dzīve ar mani, grūta.

100 km līdz Infiesto aizskrējās ātri, pašā pilsētā biju pirmo reizi, bet tā puse labi pazīstama – tur ir bezgala skaista Elfiņu taka, kapela un arī Covadonga ar roku sasniedzama.

Mājīgās kafejnīcas priekšā zem saules sargiem mani sagaidīja Edna un Sarah, abas možas kundzītes labākajos gados. Sarah cīnījās ar gara, bieza džempera adīšanu, Edna cakoja smalku izšuvumu. Divas stundas, kustinot pirkstus un mēles, paskrēja nemanot. Bija tik silti, mīļi kā ar senām paziņām. Abas kundzes, uzzinājušas, ka dzīvoju viena ar kaķiem, ar steigu ierakstīja manus datus pašpalīdzības blociņā, ja nu kas, lai dodot ziņu, viņas mani slimnīcā apciemošot. Tā, lūk, veselība pirmajā vietā.

Vārds pa vārdam, aizrunājāmies, uzminiet par ko? Pareizi, par tādu kā dāmu apvienību, kur uzturam kontaktus, dodam atbalstu. Skaisti, vai ne? Skat, varbūt kādreiz i biedrība sanāks.

Sarunājām, ka dziļākā rudenī, kad apdarīšu steidzamos darbus, uzrīkosim saietu pie manis. Ai, nu šis man ļoti patika.

Pēc atvadīšanās no dāmām izmetu līkumiņu pa pilsētu. Maza, mīļa kā visas Astūrijas pilsētiņas, kur senais apvienojas ar jauno, kur viens otru pazīst, sveicina, pie reizes svešiniekus ar’. Sak, ja reiz te esi ieklīdis, smaidi, tātad – savējais. Un es smaidīju, tā no sirds un aknām. Tik labi reizēm līkumiņu izlaist un atrauties no mājas darbiem.

Starp citu, sakārdināju dāmas ar Pāces dziju. Lūk, būs Pācītei jauni klienti.