Pārdomas pie kafijas
Vējo, līst, karsē saule vai visa apkārtne miglā tīta, dārzs dzīvo savu dzīvi. Ja ilgstoši esmu projām, tas skumst, es pat teiktu, tam sāp, jo manu gādīgo, saudzīgo roku vietā nāk gliemežu, skudru ordas, kas rij, posta bez mazākās žēlastības, žurka, izlīdusi no alas, grauž un grauž…
Cik gan dārzs līdzīgs mūsu dzīvēm – tikko nav savējo plecu apkārt, iztrūkst uzmundrinājumu, tā vietā nāk tanšu Amāliju un onkuļu Frīdu apvienotais gaudu koris:
- “Kam tev to vajag?”
- “Tu to nevarēsi!”;
- “Ko lec augstāk par pēcpusi?”
Un trakākais sākas, ja kāds atļaujas palūgt palīdzību: “ Ko tu iedomājies, nevienam tavi sapņi nav jāpiepilda!”. Bet, un tas jautrākais, viņi nemitīgi atkārto riņķī apkārt sagrābstītos tekstus: “Tev jāizkāpj no komforta zonas!”, “Kas mūs nenogalina, dara stiprākus.” u.c.
Arī uz savas ādas visu šo un vēl skarbāk esmu izbaudījusi. Un tad es atceros, ka, ja varu savu dārzu sadziedēt, varu arī sevi, tikko sajūtu šo domu, riņķī apkārt sarodas savējo pleci, mēs stāstam, norunājam nost smagumu un smeļamies spēkus smieklos un tajā, ka esam.
Dārzā visu vasaru – gan karstajā saulē, gan lietū – zied Cinco de mayo. Viņa ir tik skaista, tik koša, tik spēku dodoša. Rozā skaistule bez vārda, kuru stādījusi vecā saimniece un tad ļāvusi krūmos brikšņos ieaugusi, galīgi panīkusi, tagad atkopta, labi pabarota, zied un priecē līdz asarām.
Un, kad grūti, kā lielu Visuma dāvanu sajūtu savējo plecus!
Ziedam!
Pirmo reizi dārzā ieraudzīju, nezinu, kā pareizi latviešu valodā, “palochniku”. Viņš uzmanīgi pārvietojās pa lapām, pilnīgi saplūstot ar rozes stumbru.
