Pavisam parasta diena
Parasts sestdienas rīts, kad pēc divām ļoti noslogotām nedēļām gribēju nedaudz pagulēt. Nja, gribēji gan! Vispirms, kad vēl aiz loga piķa melna nakts ar spožām zvaigžņu podziņām, žēlabaini ņurkstot, zemsegas valstībā ielīda Lakšmi, īpaši nekautrējoties izbrīvēt sev labāko vietiņu. Tad, tik tikko pirmā gaismas strēlīte, manā ausī savu rīta brēcienu – kaut ko starp govs māvienu, ēzeļa ii-aaa un kaķa ņaudienu – iebļāva Nansija. Brēciens tika papildināts ar maigo naga žestu – viegli paķerts mans deguna gals un vilkts uz savu pusi, sak – vai tu mani klausies.
Nansijai rudens naktis ir pārāk garas, jau ap sešiem sēž un meditē. Dāma ir ļoti sarūgtināta par skopo saulīti un ļoti slapjo, auksto zāli, katru vakaru šī sūdzība tiek iesniegta divos eksemplāros. Lietainajās dienās abas pilnās balsīs brēc par lielo Visuma pāri darījumu.
Smieklīgi skatīties, kā viņas iet pa zāli, augstu kājas cilājot, ik pa brīdim noskurinot ķepas, bet miera ta nav.
Sestdienās Murosā tirgus diena, tā kā vajadzība apmeklēt aptieku, nolēmu apskatīties, ko labu/jaunu tirgotāji piedāvā. Klusi cerēju, ka būs kāds amatnieks. Ak, Ivet, tavu naivumu. Viss kā parasti – 4-5 lupatneiki, viens siera, desu tirgotājs, viens maizes piedāvātājs, pārītis ar augļiem, dārzeņiem no bāzēm (tur pat, kur veikali tos ņem, un tādās pat cenās), viens saldumu tirgotājs, kurš bez kompleksiem tur pat blakus konfektēm nolicis saldētās zivis. Latvijas PVD sajūsmā visas pildspalvas izrakstītu.
Jā, un bija viens skumjš puķu pārdevējs. Laikam tas stends mani visvairāk skumdina. Puķes no bāzes, dažas atvestas nomirt skaistā vietā, no dažām veidoja saišķus, par pušķiem to nosaukt nu nekādi nevarēja – dažas baltas limonijas krusteniski saliktas, iesprausts eikalipta zars un vidū iestūma sarkanu rozi, apkārt aptina čaukstošu papīru un tā pat ar neaplīdzinātiem, dažāda garuma galiem atdeva pircējai. Kviiiii, iekliedzas mana iekšējā būtība, atceroties Zitas, Ineses skaistos darbus.
Atkal nebija neviena mājražotāja, neviena mājās gatavota produkta, ne adījumu, ne izšuvumu, nekā. Un es sev uzdodu jautājumu – viņiem nevajag, vai viņi nezina, ka var būt arī citādāk – krāsaināk, košāk, skaistāk, garšīgāk?
Tas, ko esmu šeit novērojusi: ja spāņi atduras pret kādu problēmu, viņi to ignorē, nobāž tālu, tālu, pēc principa – gan pati pazudīs. Ja tomēr nepazūd, apgroza un atkal nogrūž. Tik pēc trešā, desmitā klauvējiena sāk domāt, ka, nu, labi, paskatīsimies. Viņi sevi ne ar ko neapgrūtina. Tieši tāpēc jau pusotru gadu māja netiek pie otra kadastra numura, jo pašvaldībai nebija sava arhitekta, kurš to var piešķirt, tas darbonis, kurš “aizvietoja” arhitektu, te to dēvē par arhitekta palīgu, nezināja, kā to darīt, tāpēc visus mūsu lūgumrakstus krāmēja tālākajā atvilktnē, reizi trijos mēnešos uzrakstot atbildi, ka otrs kadastra numurs ir neiespējamā misija. Arhitektu nomedīju es pati. Tagad gaidām rezultātus.
Tikmēr iestājies rudens, daudz līst, ja nelīst, tad līņā, temperatūra noslīd līdz pat 6 grādiem naktī. Namiņā ienācis vēsums un mitrums, jo jauno durvju arī nav – redz, taj’ darbnīcā, kur pasūtīju, atnācis liels pasūtījums, un mans mazais, tik tās durvis, pavirzīts uz ziemas/pavasara pusi.
Nu, labi, nav jau viss galīgi tumšās krāsās, ir jau gaišie stariņi ar’ – trešdien vedīšu savu pelēcīti pie meistara, tak jau laba sirds palīdzēja sarunāt, otra labā sirds palīdzēja pelēcītei durvis sagādāt, būs atkal smuka. Es tā ceru.
Tāds dīvains pārdomu laiks, kaut kur dziļi iekšā virpuļo vajadzība pēc ieraksta par to, kas notiek manā sajūtu pasaulē. Varbūt vajag, varbūt nē.
Ak, un šie sapņi. Visu veļu laiku pa pazemes valstību staigāju, pa nākotnes ainām, reiz pat ar Nāvi sēdējām un sarunājāmies par cilvēkiem, to uzdevumiem, nožēlām, par dzīves jēgu, mīlestību. Viņai bija tik skanīgi smiekli. Atceros, ka prasīju viņai kaut ko par sevi. Atbildi neatceros, bet pēc tā sapņa strīpā vien sāka pieteikties cilvēki no tuvākas, tālākas pagātnes, katram kāda bēdiņa, vajadzība. Neslēpšu, nācās padomāt, vai vispār gribu atbildēt. Tad atcerējos par pievilkšanās magnētiem un atbildēju. Ja ir atstrādes laiks, atstrādāšu, lai miers dvēselē. Bet dāvanu Viņa man iedeva – daudz skaidrāk un dziļāk redzu notiekošos procesus, cilvēkus, sevi, kaut kādas bailes būt “nepareizai” paņemtas nost, un dīvains miers.
Bet es gribēju rakstīt pavisam par ko citu.
Man ļoti patīk saņemt dāvanas, vienmēr spiedzu no prieka, paildzinu brīdi, kamēr atveru paciņu, ar patiesu baudu, lēnām, izgaršojot katru vārdu, lasu vēstules, bet vēl vairāk pašai patīk būt par dāvanu rūķi, un šobrīd tik pat skaļi spiedzu no sajūsmas, kad saņemu ziņu, ka paciņas saņemtas. Dot, dāvināt – tā man ir patiesa laime. Diemžēl steigā dažu vēstules palika uz galda, neiepakotas…
Un, lai būtu vēl gaišāk, šodien ieraudzīju pirmo narcises pumpuru. Pavisam drīz pavasaris!
Kamēr kārtoju tekstu, pienāca svētdienas rīts. Nakts bija vēsa, abas kaķes iekāroja manu zemsegas valstību, tad palika par karstu, tad sastrīdējās, un tā visu nakti. No rīta atnāca nelūgtā pilnmēness viešņa – mirgēna, mēģināšu izraidīt.
Rīts pasakaini skaists un gaiss tik dzidrs. Eikalipti zied, smaržo…
