Dzīve mazciemā – 120

Namiņa rīta stāsti – 27

Tu biji kails un vēju aplauzts koks…

Namiņa dārzā aug trīs lekni kamēliju krūmi, katrs ar savas krāsas ziediem, kādreiz tie bija četri. Tagad ceturtais ir kails stumbrs ar apzāģētiem zariem, bez mizas. Vēl vecais saimnieks, kad bija dzīvs, papliķēja pa stumbru un teica, lai zāģēju nost.

Bet es nevaru, kaut kas tajā nokaltušajā stumbrā ir dzīvs. Nākamgad aptīšu ar sietu un palaidīšu kobejas vīties, būs zilie ziedu zvani.

Man šķiet, ka tad, kad atbraucu, nedaudz līdzīga biju, dzīves vētras ir lapotni, i  ziedus paplosīja, nu tie zied un zaļo, vismaz sāk. Un daži viesi uz namiņu atrod ceļu, kad pašu ziedi un lapas, dažam pat zari, paplosīti, pazaudēti.

Viņi mēdz teikt, ka mazā – lielā Astūrija ir kā Ziedoņa dzejā, kur apstājies, un sirds iesmeldzas no skaistuma.

Vakar vējoja, pēc pusotra mēneša bezlietus perioda nedaudz uzlija, toties vējš, ieskrējis palmas zaros, rotaļājās kā nebēdnis un, kad joza pāri okeānam, sacēla tādas viļņu vērpetes, ka to dārdus varēja mājā dzirdēt.

Ko tādā dienā darīt? Vispirms doties pirkt jaunu ķerru, nu man ir dzeltens braucamrīks, un tad, spītējot vējam, kas uz augstajiem tiltiem drebināja mašīnu, doties bufonus skatīties.

Tur, tajās augstajās krasta klintīs, ir mana spēka vieta. Kad man prasa par mīļāko vietu Astūrija, tā ir šī vēja, ūdens, zemes un saules enerģiju dejas vieta.

Viļņi bija vareni, klintis drebēja no to spēka, pa spraugām tajās brīdi pa brīdim uzšāvās ūdens stabi, ech, ja vējam būtu nedaudz, pavisam nedaudz pavirzījies virziens, tad ūdens stabi parādītos visā krāšņumā.

“Jā, te ir maģiski,” teica Viņa.

Tā mēs sēdējām pa gabaliņu viena no otas un klusējām. Viļņu dunoņa drebināja ilgi krātos klints gabalus dvēselē, skaloja projām, piepildot ar citu, vēl neapjaustu spēku un ziedēšanas prieku, lai prieka bitēm ir, kur dūkt, un laimes putniem ligzdas vīt.

Kad domas atlaistas un paliek tikai esības prieks, sajūti, kā savijies ar mīlestības spēka stīgām.

Mēs sēdējām ilgi, tad ķērām saulrieta mirkli, ko citādāk kā par Visuma dāvanu nosaukt nevar. Brīdī, kad saule rietēja, pelēkie mākoņkalni pašķīrās un sarkanā bumba lēnām, kā dejojot, ieslīdēja okeānā.

Mēs vēl sēdējām un klausījāmies dabas skaņās, līdz atcerējāmies, ka ēdušas ta neesam, aši pārskatījām iepirkumu somas un sarīkojām sev pikniku starp saules un mēness ceļu.

Mums priekšā ir vēl dažas dienas…

Gandrīz aizmirsu: mājupceļā tikām redzēt īstu daudz cūku laimi – mašīnas priekšā uz tumšās meža takas izskrēja paprāvs meža rukšu bars, vēl tādi svītraini, kustīgi kā ūdens zāles. Atskanot mašīnas signālam, dažs joza prom ar pilnu muti, tik zāles stiebri gar muti nokarājās. “Nu, atvaino, cūkas laime,” nedaudz patraucējām…

Citi raksti

06.07.2020. 130 dienas un pateicības.

“Tu dzīva? Sen nav ziņu!”, draudzene viegli sašutusi. Nu, jā, gribēju, gluži kā deputāts, dot atskaiti par pirmajām 100 dienām, bet darbu, notikumu virpulī raksts palika pusratā. Šis laiks Mazciemā ir mainījis mani, mainījis manus uzskatus un attieksmi pret lietām, galvenokārt jau pret sevi, un to var iedalīt nosacītās trijās daļās.
Agrais rīts, jau pirms sešiem esam uz ceļa. Saasinām visas maņas, iededzam lukturīti un meklējam gliemežzīmes. Pirmie astoņi kilometri paiet raitā solī, ir gana dzestrs, un tas veicina kāju cilāšanu.
19.08.2022. Spoki, gari un citi

Namiņam ir savi neredzamie iemītnieki, to jūtu ik brīdi, to piedzīvoja arī retrīta dāmas. Tas bija varen jautri. Abām kaķu dāmām arī nācies sastapties ar namiņa sargiem, tad visas trīs sēžam gultā, viena uz otru skatāmies un murminām gariņiem mīļvārdiņus cilvēku un kaķu valodās. Bet vienu vakaru bija citādi...

28.02.2021. Pavasaris.

“Oi, tūlīt nomiršu. Mammīt mīļo, man gals klāt. Oiiii,” klausulē skan Lilijas balss, kas gluži pēc mirējas neizklausās. Ak, jā, pareizi, šodien sestdiena, un mums bija sarunāts doties pastaigā, bet man iekavējušies darbi...