Namiņa rīta stāsti – 27
Tu biji kails un vēju aplauzts koks…
Namiņa dārzā aug trīs lekni kamēliju krūmi, katrs ar savas krāsas ziediem, kādreiz tie bija četri. Tagad ceturtais ir kails stumbrs ar apzāģētiem zariem, bez mizas. Vēl vecais saimnieks, kad bija dzīvs, papliķēja pa stumbru un teica, lai zāģēju nost.
Bet es nevaru, kaut kas tajā nokaltušajā stumbrā ir dzīvs. Nākamgad aptīšu ar sietu un palaidīšu kobejas vīties, būs zilie ziedu zvani.
Man šķiet, ka tad, kad atbraucu, nedaudz līdzīga biju, dzīves vētras ir lapotni, i ziedus paplosīja, nu tie zied un zaļo, vismaz sāk. Un daži viesi uz namiņu atrod ceļu, kad pašu ziedi un lapas, dažam pat zari, paplosīti, pazaudēti.
Viņi mēdz teikt, ka mazā – lielā Astūrija ir kā Ziedoņa dzejā, kur apstājies, un sirds iesmeldzas no skaistuma.
Vakar vējoja, pēc pusotra mēneša bezlietus perioda nedaudz uzlija, toties vējš, ieskrējis palmas zaros, rotaļājās kā nebēdnis un, kad joza pāri okeānam, sacēla tādas viļņu vērpetes, ka to dārdus varēja mājā dzirdēt.
Ko tādā dienā darīt? Vispirms doties pirkt jaunu ķerru, nu man ir dzeltens braucamrīks, un tad, spītējot vējam, kas uz augstajiem tiltiem drebināja mašīnu, doties bufonus skatīties.
Tur, tajās augstajās krasta klintīs, ir mana spēka vieta. Kad man prasa par mīļāko vietu Astūrija, tā ir šī vēja, ūdens, zemes un saules enerģiju dejas vieta.
Viļņi bija vareni, klintis drebēja no to spēka, pa spraugām tajās brīdi pa brīdim uzšāvās ūdens stabi, ech, ja vējam būtu nedaudz, pavisam nedaudz pavirzījies virziens, tad ūdens stabi parādītos visā krāšņumā.
“Jā, te ir maģiski,” teica Viņa.
Tā mēs sēdējām pa gabaliņu viena no otas un klusējām. Viļņu dunoņa drebināja ilgi krātos klints gabalus dvēselē, skaloja projām, piepildot ar citu, vēl neapjaustu spēku un ziedēšanas prieku, lai prieka bitēm ir, kur dūkt, un laimes putniem ligzdas vīt.
Kad domas atlaistas un paliek tikai esības prieks, sajūti, kā savijies ar mīlestības spēka stīgām.
Mēs sēdējām ilgi, tad ķērām saulrieta mirkli, ko citādāk kā par Visuma dāvanu nosaukt nevar. Brīdī, kad saule rietēja, pelēkie mākoņkalni pašķīrās un sarkanā bumba lēnām, kā dejojot, ieslīdēja okeānā.
Mēs vēl sēdējām un klausījāmies dabas skaņās, līdz atcerējāmies, ka ēdušas ta neesam, aši pārskatījām iepirkumu somas un sarīkojām sev pikniku starp saules un mēness ceļu.
Mums priekšā ir vēl dažas dienas…
Gandrīz aizmirsu: mājupceļā tikām redzēt īstu daudz cūku laimi – mašīnas priekšā uz tumšās meža takas izskrēja paprāvs meža rukšu bars, vēl tādi svītraini, kustīgi kā ūdens zāles. Atskanot mašīnas signālam, dažs joza prom ar pilnu muti, tik zāles stiebri gar muti nokarājās. “Nu, atvaino, cūkas laime,” nedaudz patraucējām…
