Namiņa rīta stāsti – 9

Vakar no rīta, izejot ārā, bija jūtama spēcīga dūmu smaka, kas, mainoties vējam, pazuda dienas laikā.

Diena bija silta, drīzāk karsta +25 grādi, praktiski bez vēja. Ziņās stāsta, ka tuvojas lietus un vēja periods. Steidzu dārza darbus, līdz viešņām palikušas skaitītas dienas, un lielu daļu no tām līs. 

Pret vakaru mugura īd, bet gandarījums liels – zemeņu vagas izravētas, aprušinātas, jaunā zeme uzlikta, apdobes sakārtotas.

Pašā vakarā pārstādīju daļu pagājušā gada pelargoniju, labi samēslotas, apčubinātas, tās kāpa ārā no esošajiem podiem.

Vēlā vakarā zvans no Gunitas:

“Tu zini, ka starp mums ir lieli ugunsgrēki?”

Vējš pūš pretējā virzienā, dūmu smaku nejūtu, bet, izejot ārā, pakāpjoties kalnā, var redzēt rozā atblāzmu pret debesīm – tālumā deg meži.

Sirds raujas čokurā, Astūrijas flora un fauna ir unikāla. Ar katru ugunsgrēku daļa no tās mirst.

Naktī pamodos no smacējoša klepus, vējš mainījies, un viss namiņš ietinies kodīgā dūmu smakā, debesis pamalē tādas pelnu rozā, visa apkārtne nomācoši klusa, tik brīdi pa brīdim dzirdams helikopters.

Jā, arī šajā dabas paradīzē kādam nagi niez nomest sērkociņu, kaut ko padedzināt. Valdība apsolījusi pieņemt mērus.

Tikmer dārzs dzīvo savu dzīvi, saplaukušas mirdzoši baltas narcises, maigi rozā tulpes un bumbiere, kas pirmajā gadā knapi dzīvību dvesa, uzziedējusi baltās ziedu kupenās ar pasakainu, maigu smaržu.

Saudzējam sevi un vietu ap mums.