Dzīve mazciemā- 87

Namiņa rīta stāsti – 3

Vakar pēc čakla darba dārzā, vēl čaklākas zirgābolu iekraušanas, izkraušanas, aizstiepšanas jutu, ka labi nav.

 Kā tad, naktī šī ir klāt.

– Nu, sailgojies? Kurā galvas daļā mani gaidi?

Laimīgie tie, kuriem migrēna ir tikai vārds, vēl laimīgāki, kam svešvārds.

Apģērbties – tas ir liels izaicinājums, vēl lielāks – nošķaudīties.

Mati ķemmēti netiks, pietiks, ja “izbraukšu” ar pirkstiem caur cirtām.

Pasta diena, pēdējā lielā sveču “krava” sāk ceļu uz savām jaunajām mājām.

Viss lielciems elpo ar pavasari vienā ritmā, donjas , ietērpušās jak-priekšautos, cītīgi pucē logus, citas, iekārtojušās pie logiem, darbojas ap šujamajiem un čakli tērzē, neliekoties ne zinis, ka starp čalotājām ir iela, divas, pat trīs mājas. Lejā, mazajā krodziņā sava dzīve, donjām otrajā, trešajā stāvā – sava.

Pusotras stundas laikā esam tikušas galā ar visiem sūtījumiem, viss sasvērts, salikts lielajās kastēs ar uzrakstiem “Uzmanīgi!”.

Man jau sen “spiež” nepieciešamība pēc vēl kāda vaska kausējamā katla, tāpēc ieeju blakus esošajā saimniecības preču veikalā, tieku pie diviem jaukiem katliņiem, attiecīgi par 7 un 8,5 eiro.

Pa to laiku migrēna ir pieņēmusies spēkā un dejo pa labajiem deniņiem, reizi pa reizei iešaujot pa labo aci, līdz tā sāk asarot. Nāk otrā sāpju stadija ar smakšanu, reiboni un kustīgo ceļu. Prāts saka, ka aši jādodas uz mājām, bet viss pārējais kliedz pēc miera brīža pie okeāna.

Uz “melno” pludmali braukt nebūtu prāta darbs, sirdsapziņa neļaus kādu klēpi ar malku nesavākt, bet no domas vien par pieliekšanos paliek slikta dūša.

Braukšu uz savu Conchu.

Tas bija prātīgi darīts. Klusa taka, aijājoša viļņu dziesma un, pilnai laimei, krodziņš vaļā. Šodien ir tā diena, kad nu ļoti gribētos, lai kāds parūpējas, apčubina. Nolemju piesēst uz tasi kafijas, varbūt varēšu iedzert. No rīta kafijas smarža uzdzina nelabumu. Kad pienāk oficiants, mana mēle, nesaskaņojot ar prātu, paziņo, ka gribot glāzi sarkanvīna. Tas laikam bija ļoti amizanti, jo pati nesapratu, kā tā varēja notikt. Bet, labi, sliktāk jau vairs nebūs.

Un tad, kamēr puisis gāja pēc vīna, kuņģis paziņoja, ka kopš vakardienas pusdienām nav lutināts. Tiešām, jau diennakts pagājusi?

Kāda balss dziļi iekšā sāk pīkstēt, atgādināt, ka man vēl ir neizmantota dāvana no kādas sekotājas, kura, ieskaitot manā kontā X eiro, ierakstīja piebildi – jaukai pasēdēšanai. Gribas jau nošmaukties un ielikt saimniecībā, bet, labi, šodien ir tik ļoti žēl sevis, ka ļaušu sevi aptekalēt.

Pagriezu seju pret sauli, atspiedos ērtajā krēslā un, kamēr gatavojās pusdienas, klausījos okeāna viļņos, putnu dziesmās.

Bija garšīgi.

Šodien pauze no darbiem, došos pagulēt uz adatām.

Bet kamēlijas zied, trīs lielie kok-krūmi kā sarkanas lāpas deg…

Citi raksti

Spānijas sāga beigusies, esmu atpakaļ Rīga. Esmu atpakaļ Rīgā; pirmais rīts mājās, pie auss murrā Bohēma, kājgalī snauž tramīgā Lakšmi. Atveru acis un mēģinu saprast, vai tas viss bija īstenība vai tikai sapnis.

30.12.2020. Manu kaķu stāsts, 1. daļa

Cik sevi atceros, vienmēr bijis kāds kaķis azotē - vai nu pašas mājās, vai kādā no draugu mājām. Kārtējā lielā pretruna manī, jo pēc būtības esmu suņu cilvēks, ģībstu, ieraugot skaistu vilku, Afgāņu kurtu ieraugot, zaudēju spēju skaidri domāt. Bet kaķi… jā, kaķis vienmēr ir blakus, jo, laikam, lai kā gribētu asociēt sevi ar uzticīgo, drošo suni, esmu visīstākais kaķis...

20.11.2021. Īsie stāsti jeb “45 soļi līdz....”

Kārtējais solis

Kā vislabāk atgūt līdzsvaru? Pareizi, ņemt lāpstu un iet rakt. Īpaši, ja lolotās, gaidītās peonijas ar Sanitas gādību atceļojušas. Šodien diena pirms lielās vētras, ārā +17, aizvējā pat vairāk, lāpstu rokā, un uz priekšu. Zeme te smaga, lietus sasista, nedzīva. Tā kā pie zirgu labumiem neesmu tikusi, komposts ļoti dārgs, tad nu izmantoju visu, kas pa rokai. Pirmā lieta - pirms mēneša sagatavoto dobi, kur laicīgi noņemta velēna, uzrušināta, iekaisīts trihodermīns, pārrakt.

Pareizāk sakot, izrakt divu lāpstu dziļumā.

01.07.2022. Pēdas smiltīs.

Vakar vajadzēja padomu, spēku, tāpēc paņēmu brīvu vakaru no visiem darbu darbiem un aizbraucu līdz “melnajai” pludmalei. Tur starp lielajiem klints bluķiem bēguma laikā ir tāda īpaša vietiņa, kur pasēdēt, padomāt. Un man laimējās, piedzīvoju vienu no skaistākajiem saulrietiem, kopš esmu šeit. Es ticu, ka tad, kad mūsu laiks uz zemes ir beidzis, mūsu dvēselēm dota iespēja redzēt, kādas pēdas esam aiz sevis atstājuši - cits bērnos, bērnu bērnos, cits mežos, dārzos, dziesmās, gleznās, traukos. Kādreiz domāju – nez, kādas būs manas pēdas. Nu jau zinu.