Svētki sirdī

Cik patīkami pamosties ar padarīta darba sajūtu.

Labprāt ilgāk pabaudītu spilvena un segas tuvību, bet Nansijai ir viedoklis – nelīst, aiz loga dzied putni. Viens diktam sulīgi apetelīgs strazds lēkā pa hortenziju krūma augšējiem zariem, un mincei medību priekšnojautās, sajūsmā dreb ūsas – mosties, mosties, laid mani ārā, dāma vairs nav nomierināma.

Kamēr gatavoju, baudu brokastis, pabeidzu rakstīt vēstules, izlaižu abas izskriet riņķi pa dārzu. Dārzā jaunums aiz jaunuma: saziedējušas agrās narcises – tās pašas, kuras pagājušā gada decembrī ar Gunitu pļavā izrakām. Hiacintes stumj ziedu degunus pret sauli, tik – ak, vai – nejaukās vārnas visus pumpurus apknābā, tā pat kā sārtoties sākušas zemenes. Nansijai ar viņām īpašas attiecības – kā redz, tā rūc kā suns, bet tuvumā iet baidās.

Šodien lielciema diena, jātiek uz tālo lielciema daļu, kur poliklīnika, pasts, bibliotēka. Šī ir tā lielciema daļa, kur kūsā īstā Cudillero dzīve: kur kaimiņienes sasaucas no māju logiem, braši purinot mazos paklājus pa logiem, kur izgaismotie uzraksti “Feliz Navidad” izkārti pār šaurajām ielām tieši virs mājsaimnieču izžautajām vešiņām, kur daža ieliņa ir tik šaura, ka diviem pagrūti izmainīties, kur ir tādas mazas mājiņas, kur, šķiet, galds tur jumtu.

Tā ir pavisam cita pasaule, kā tur lejā, pie okeāna, kur tūristi krogos sēž. Atrast brīvu vietu, kur nolikt mašīnu, tas ir gandrīz nereāli, laiciņu atpakaļ atradu jauku vietiņu pašā pilsētas nomalē – sanāk gabaliņu paieties ar kājām, man tas patīk, ir iespēja pajust šejienes patieso garu.

Tik aizkustinoši redzēt skaistos palodžu dekorus ar dāvanu iesaiņojumiem un dāvanām paredzētajām sarkanajām zeķēm. Hā, manī pamodās draiskulība, ieskatījos somā – jā, ir – sameklēju mazo iesaiņojumu ar konfektēm un, ejot gar mājām, katrā zābaciņā ieliku pa konfektei. Paldies visiem rūķiem, kuri man dāvanās sarūpē konfektes – daļu apēdu pati, ar daļu iepriecinu pasauli. Liekot vienā zābaciņā konfekti, sastopos ar garāmejoša kunga smaidu:

– “Papa Noel?” viņš, aci piemiedzot, jautā.
– “No, madre Noel,” atsmeju.

Un visu ceļu turp un atpakaļ smaids nepazūd no sejas. Ir tik viegli un gaiši.

Sadarījusi darbus, nolemju sevi apbalvot ar pastaigu pa “melno” pludmali. Šodien ir ļoti silts, +20..22 grādi, bet ļoti spiedīgs, mitrs gaiss, kalnā neuzkāpt, bet pastaiga pa līdzenu virsmu derēs.

Okeāns mutuļo, nāk vētra. Saule silda tik stipri, ka varētu aizmirst, ka ir decembris. Atceros, ka pagājušajā gadā visa pludmale bija pilna ar vētras izmestajiem kokiem, šogad to ir krietni mazāk.

“Hm, mana malkas programma būs apdraudēta,” nosmeju pie sevis.

Melnajās smiltīs vizuļo balti, rozīgi, zilgani gliemežvāki, koši akmentiņi, viļņi dun, savā skrējienā atsitoties pret mola akmeņiem.

Kārtīgi izstaigājusies, apsēžos uz lielā akmens, pagriežu seju pret sauli, te un tagad ir visa pilnība.

Nezinu, cik ilgi sēdēju, laikam biju aizklīdusi savās domās, realitātē atgrieza troksnis un tā sajūta, ka grūti elpot – gaisu jūti, bet ievilkt nevari. Jā, virs okeāna tumši zilajās, gandrīz melnajās debesīs danco zibens strēles, smaragdzaļais ūdens pēkšņi palicis gandrīz melns, draudīgs, viļņi kļuvuši daudz lielāki, rēcot sitas pret klinti, un gaiss palicis tik spiedīgs, smags, ka elpot paliek grūti – inhalators mājās.

Klepojot ieraušos mašīnā, krūtis spiež, cik labi, ka līdz mājām 12 km. Atverot mājas durvis, mani sagaida Nansijas pūcīgais vaigs – nu, kur tu tik ilgi biji? Ārā jāiet, tu arī nāc, vēderiņu pakasīsi.

Izlaidu minces ārā un pati uz brīdi iekritu snaudā atgūt spēku. Pa to laiku vēstuļu kastītē saskrējušas vēstules – pirmās svecītes nokļuvušas pie saviem cilvēkiem, Ziemassvētku paciņas sasniegušas adresātus, un manī ienāk svētku sajūta. Cik labi ir dot! Kaut mazumiņu, bet no sirds.

Paldies rūķei, kura nogādāja paciņu manam bērnam, zeķītes, šallīte, gardumi, tā varu būt ap viņu…