Liena. Pirmā diena.
Abpusēji vienojāmies, ka pirmo dienu vajag mieriņā, tāpēc vairāk kā divu stundu garās brokastis šķiet pārāk steidzīgas.
Starp mums ir tāda kā telepātija – viena padomā, otra atbild. Pašām smiekli nāk. Abas kaķu dāmas arī atzina Lienu par labu esam, abas pieskrēja, kārtīgi noberzējās gar kājām, iezīmējot savu teritoriju.
Lai tā īsti iezīmētu dienu “mieriņā”, devāmies pabeigt 10,5 metrus garās puķu dobes rakšanu. Tā kā Lienai ir daudz vairāk pacietības kā man, tad uzticēju žoga labošanu – novilkt jauno sietu un nostiprināt ar savilcējiem. Tikmēr pati elšot, pūšot beidzu rakt. Labs darbiņš, kas padarīts. Kurš čakli strādā, tam dots ar baudu atpūsties – devāmies baudīt skaisto playa de Catedrais vakara enerģiju un saulrietu.
Kamēr stūrēju savu sudraba zvaigznīti pāri augstajiem tiltiem, Liena vēro ainavu un sajūsmā pūš:
Jā, tagad es tevi saprotu, šī vieta apbur.
Gaidot bēgumu, nobāzējāmies blakus pludmalē, un es pirmo reizi šovasar izbaudīju peldi, lēkāšanu pa viļņiem.
Tik jauki baudīt neko nedarīšanu, čalošanu par interesējošām sadzīviskām un darba tēmām.
Playa de Catedrais vakara gaismās bija vairāk kā brīnišķīga, okeāns negribīgi atkāpās, brīdi pa brīdim uzmetot kārtīgu vilni pret klintīm, vai pēkšņi dāsni apveltot mūs ar krietnu ūdens daudzumu, izmērcējot gandrīz līdz viduklim.
Tikai kad galīgi satumsa, negribīgi atstājām pludmali.
Tā pludmale ar klintīm spridzina smadzenes,
tā Liena, iekārtojusies mašīnas sēdeklī, pagriežot seju pret pēdējo dienas gaismas atblāzmu.
Es jūtu, ka vēl viena cilvēka sirdī mana pasaule ienākusi uz palikšanu. Priekšā vēl četras dienas, gan jau vēl pozitīvās emocijas sasmelsimies.
